“Cilvēkam vajag darbu” 7
Sīrietis Omars Šārs, kurš Vācijā ieradies šā gada jūnijā, nebūt neesot cerējis, ka viņš uzreiz saņems jaunu “Mercedes” vai viedtālruni, kā, saklausījies baumas, mēdzot domāt dažs labs viņa tautietis jaunatbraucējs. Esot rēķinājies, ka sākums nebūs viegls. Viss, ko vēlējies, bijis jumts virs galvas un drošība. Un tomēr viņš piedzīvojis vilšanos: “Es pārdevu pilnīgi visu, kas man bija, lai varētu šeit atbraukt. Ceļš bija mokošs un prasīja ļoti daudz pūļu. Jā, es esmu drošībā un man ir jumts virs galvas, bet sajūta, ka tas arī ir viss, kas man ir, – istaba, kurā varu sēdēt, un vairāk nekā –, ir briesmīga. Es gribu strādāt. Vienalga kādu, pat vissliktāko darbu, bet tādas iespējas man nav. Ne jau tāpēc, ka es mīlētu naudu, bet tāpēc, ka cilvēkam ir vajadzīgs darbs.” Lēmumu par politiskā patvēruma piešķiršanu viņš joprojām gaida. Cik ilgi vēl nāksies gaidīt – to nevar pateikt neviens. Lai kaut kā aizpildītu tukšās dienas, viņš dodas uz Pasavas bēgļu uzņemšanas punktu un palīdz aprūpēt bēgļus jaunatbraucējus.
Ir klāt jauns autobuss ar iebraucējiem, un Omaram vismaz kādu laiku būs ko darīt. Kad bēgļu vilciens būs “nokomplektēts”, Omars dosies uz savu istabu. Atbraucēji – uz Maincu vai Berlīni, no kurienes tālāk uz bēgļu mītnēm pa visu Vāciju. Un vismaz mēnešiem ilgi viņus gaidīs tas pats: ar pieciem, desmit vai pat divdesmit cilvēkiem dalīts jumts virs galvas vecu skolu ēkās, sporta zālēs, bijušajos būvmateriālu veikalos, poliklīnikās, biroju ēkās un teltīs. Un, mazākais, daudzus mēnešus ilga gaidīšana svešā zemē bez darba un nedrošībā par nākotni.
