Kustība noregulēta 7
Andreass Bracdrums, Berhtesgadeneras apgabala runasvīrs, nav tik kritisks kā Marianne. Taču atzīst – situācija ir sarežģīta: “Sabiedrībā noskaņojums pašlaik gan ir ļoti mierīgs. Gatavība palīdzēt bēgļiem joprojām dominē, ļoti daudzi iesaistās kā brīvprātīgie. Taču visam ir sava robeža. Ilglaicīgi tā tas vairs nevarēs turpināties.”
Lokāla mēroga problēmas gan ir izdevies ļoti veiksmīgi atrisināt. “Freilasingā uz ielām no bēgļu plūsmām vairs nav redzams nekas, izņemot autobusus, kas kursē šurpu turpu, un vilcienus ar bēgļiem stacijā. Tomēr veikalnieki sūdzas, ka, šķērsojot robežu, cilvēkiem joprojām esot jāgaida, un tas atturot pircējus braukt uz Freilasingu. Tagad mēs kopā ar Bavārijas ekonomikas ministriju taisām reklāmas kampaņu Zalcburgā, kurā uzsveram, ka tas viss ir pārspīlēts. Kustība ir noregulēta, uz robežas nav šķēršļu, cilvēki var mierīgi doties uz Vāciju iepirkties.”
Kādas ir pašu bēgļu sajūtas, ierodoties Vācijā? Ar šādu jautājumu uzrunāju Šeirko, jaunu vīrieti no Damaskas, kurš kopā ar pārējiem simtiem mēbeļu hallē stāv rindā uz reģistrāciju.
– Kā jūtaties, tikko ieradies Vācijā?
Šeirko: – Ļoti noguris. Turklāt man ir gripa. Esmu zaudējis visus spēkus. Mēs esam ceļā jau piecpadsmito dienu. Tagad mums jābrauc tālāk uz Zviedriju.
– Ak tā? Vācija tikai pieturas punkts? Un kāpēc tieši uz Zviedriju?
– Jo mana ģimene tur dzīvo: mans tēvs tur ir pieprasījis patvērumu. Es gribu dzīvot savas ģimenes tuvumā.
– Ceļojat viens?
– Nē, mana māsa arī ir šeit. Un brālēni. Kopā esam septiņi cilvēki.
– Kā nokļuvāt līdz Vācijai?
– Vispirms no Turcijas uz Grieķiju ar laivu. Pēc tam ar autobusu, tālāk ar kuģi, vēl kādu laiku gājām kājām.
– Jūsu pēdējā apmešanās vieta bija Zalcburga. Kādi apstākļi bija tur?
– Nebija slikti. Bet mēs patiesi esam ļoti noguruši. Mēs ceram drīz beidzot nokļūt Zviedrijā. Pagaidām gan nezinām, kā lai tur tiekam. Varbūt vispirms uz Minheni, pēc tam uz Ķīli un tad tālāk uz kuģi. Mums jānonāk Gēteborgā.
