Autobuss – mēbeļu halle – autobuss – vilciens 7
Iepriekš bēgļi ceļoja, kur paši vēlējās. Visbiežāk, iebraukuši no Austrijas, devās uz tuvāko lielo pilsētu – Minheni. Pašās kritiskākajās dienās Minhenes centrālajā stacijā un ap to pulcējās desmitiem tūkstošu migrantu, tā novedot par drošību atbildīgās institūcijas līdz izmisumam.
Ar robežkontroles ieviešanu šī nekontrolētā kustība tika apturēta. Bēgļi, kas iebrauca no Zalcburgas puses, tika izsēdināti pirmajā stacijā – Freilasingā. Vienlaikus bija daudz tādu, kuri turpināja doties robežai pāri kājām. Stacijā viņus visus centās reģistrēt un sadalīt tālākai pārvietošanai. Ar to gāja grūti. Apjomi bija pārāk milzīgi.
Policijas kontroļu dēļ stiepās kilometriem gari sastrēgumi. Freilasingā kritās veikalu apgrozījums, jo Zalcburgas iedzīvotāji pārstāja braukt iepirkties uz Vāciju. Pilsētā auga neapmierinātība. Berhtesgadeneras apgabala mēram Georgam Grābneram, kura atbildībā ir Freilasinga, bija kaut kas jādara. Lai no bēgļiem atslogotu staciju, viņš noīrēja kādu tukšu mēbeļu veikala halli un ierīkoja bēgļu reģistrācijas centru. Tur izvietotas simtiem gultu, arī medicīniskās aprūpes un apģērba izdales punkts. Tas strādā visu diennakti, tieši uz turieni policija ved tos bēgļus, kuri kājām ierodas pāri tiltam no Zalcburgas.
Mēbeļu halle atrodas blakus “McDonalds” ēstuvei, un tās ieeja norobežota ar barjerām. Ik pa pārdesmit minūtēm pienāk autobusi. Ārā no autobusa, paņemt bagāžu, pa kāpnēm augšā, iestāties garā rindā uz reģistrāciju – tāds ir ierašanās process. Reģistrācijā tiek noņemti pirkstu nospiedumi, notiek fotografēšana un īsas pārrunas, lai noskaidrotu, no kuras valsts cilvēks nāk. Pēc tam iebraucēji tiek sadalīti pa grupām un ar policijas autobusiem tiek vesti uz Freilasingas dzelzceļa staciju. Kolīdz vilciena sastāvs ir pilns (parasti 500 – 700 braucēju), tas dodas uz Maincu vai Berlīni – nākamajiem bēgļu sadales punktiem. No turienes bēgļi atkal no jauna tiek sadalīti un pārvesti uz bēgļu mītnēm pa visu Vāciju.
