Mājas un mašīnas vietā – mēnešiem ilga gaidīšana 10
Vakar rakstīju, kā notiek robežpāreja uz Austrijas–Vācijas robežas (“Ļodzīgais tilts uz laimīgo zemi”, “LA”, 25. nov.). Šajā reizē stāsts par to, kas tālāk notiek ar bēgļiem, kuri ieradušies Vācijā. Vācijas pierobežas pilsētiņā Freilassingā no Austrijas iebraukušie bēgļi tiek reģistrēti, lai tālāk ar specvilcieniem tiktu nogādāti uz mītnēm pa visu Vāciju. Katram būs māja, mašīna, darbs un nauda – ar šādām ilūzijām, uzticoties cilvēku kontrabandistu stāstiem, daudzi izkāpj no autobusa pie bijušās mēbeļu halles, kurā ierīkots reģistrācijas centrs. Taču drīz vien ilūzijas sabrūk. Optimisms brūk arī pašiem vāciešiem. Kāda vācu pensionāre man saka: “Nauda, kas mums ir šobrīd, reiz beigsies. Ko tad? Būs jāgriež pensijas. Ja te ienāks miljons un tad vēl ģimenes viņiem līdzi, vēl seši vai septiņi miljoni, tad tā vairs nebūs Vācija. Tā būs Sīrija.”
Meklējot kādu, kurš varētu izsmeļošāk pastāstīt par to bēgļu gaidām, kuru galamērķis ir tieši Vācija, sastopu Muhamedu Naimu Sahebdelu. Viņš pats pirms četrpadsmit gadiem kā bēglis ieradies Vācijā, un tagad palīdz jaunatbraucējiem kā brīvprātīgais tulks. Viņu satieku citā bēgļu robežpārejas vietā – Bavārijas pilsētā Pasavā, kur migranti no Austrijas tiek ievesti tikai ar speciālajiem vilcieniem vai autobusiem.
– Tulkojot bēgļiem, jūs droši vien esat dzirdējis daudz stāstu. Ko cilvēki saka: kāpēc dodas tieši uz Vāciju?
Muhameds Naims Sahebdels: – Bēgļus ir pienākums uzņemt tām valstīm, kuras izraisījušas karus. Vācija ir piedalījusies karos Sīrijā, Afganistānā un Irākā, piegādājot ieročus. Un, protams, cilvēki brauc uz Vāciju tāpēc, ka tā ir viena no ekonomiski attīstītākajām valstīm pasaulē. Te ir drošība, laba izglītība, darba vietas.
– Zalcburgā brīvprātīgie palīgi novērojuši, ka starp bēgļiem ir arvien vairāk sieviešu un bērnu. Vai jūs arī manāt šādu tendenci?
– Jā, šodien, piemēram, tulkoju kādai sievietei – deviņu bērnu mātei. Viņa atbraukusi kopā ar visām savām atvasēm. Zemēs, no kurām nāk bēgļi, ir normāli, ka ģimenēs ir seši, septiņi un pat divpadsmit bērni. Bērni ir “ģimenes apdrošināšana”, jo valsts nekādu citu apdrošināšanu nepiedāvā. Bet ko tad, ja vīrs, ģimenes apgādnieks, karā tiek nogalināts? Ko lai dara sieviete? Atbalsta no valsts nav nekāda, bet bērniem ir jāiet skolā. Tad nekas cits neatliek kā bēgt prom.
– Bet vai tiesa, ka sievietes un bērni vairāk ierodas tieši pēdējā laikā?
– Jā, jaunieši bija tie, kas paspēja atbraukt pirmie. Viņiem ir vieglāk ielēkt laivā, skriet, iet garus gabalus. Sievietei ar bērnu baru daudz sarežģītāk. Viņām ceļš prasa vairāk laika.
– Kādi priekšstati par dzīvi Eiropā ir atbraukušajiem?
– Daudziem nav nekādas saprašanas, kas ir Eiropa. Viņi domā, ka te ir paradīze, ka viss tiks nolikts viņiem priekšā: būs skaists auto, villa, laba dzīve. Viņi nezina, ka arī vāciešiem pašiem ir jāceļas sešos ik rītu un smagi jāstrādā, lai sevi nodrošinātu. Daudziem tas vispār neienāk prātā. “Esmu klāt. Kur ir nauda?” viņi jautā. Vīlušies, ka apģērbs, kas tiek dalīts, ir lietots. Šie maldīgie priekšstati balstās uz ziņām, kuras izplata pārvedēji. Kad izrādās, ka jāguļ, lūk, šādās gultās, jūtas piekrāpti. Diemžēl tāda ir realitāte. Kad es pats kā bēglis šeit ierados, man arī netika dāvināts nekas. Man pašam bija jāstrādā un jācenšas, lai tiktu uz augšu. Ir arī starp jauniebraukušajiem tādi jaunieši, kuri ļoti vēlas integrēties, apgūt kādu profesiju un censties, lai nākotnē ko sasniegtu.
– Ko jūs kā padomdevējs sakāt šiem cilvēkiem – arī pats saviem tautiešiem?
– Saku, ka jums ir jāakceptē apstākļi, kādi tie ir. Neviens jums jaunus džinsus un dārgas jakas šeit nedāvinās. Jums jāakceptē, ka bēgļu Vācijai šobrīd ir tik daudz, ka visiem piemērotus mājokļus nodrošināt nav iespējams un, ja jāmitinās sešiem cilvēkiem vienā istabā, tad neko darīt: tā tas šobrīd ir. Lūk, šī jaunā sieviete (norāda uz kādu sīriešu izcelsmes brīvprātīgo) atbrauca uz Vāciju pirms diviem gadiem. Viņai nekā nebija, nācās dzīvot grūtos apstākļos, bet tagad viņai ir savs dzīvoklis, viņa sūta bērnus vācu skolā un nāk brīvprātīgi palīdzēt citiem bēgļiem. Zeme, kas jūs uzņem, ir jāciena.
Visu rakstu lasiet lasiet 26. novembra “Latvijas Avīzē” vai “Latvijas Avīzes” e-izdevumā.
