Senatnes svētums 1
Atpiļu ozolu es pirmoreiz ieraudzīju, mērīju un fotografēju 1980. gadā. Skats bija bēdīgs – kā pie neglābjama slimnieka gultas. Stumbrs un lielie virszemes sakņu kupri lielās rētās, zari gandrīz nokaltuši, zaļoja tikai kādi desmit procenti no vainaga. Lielās “Atpiļu” mājas izskatījās tikpat žēlīgas un sanīkušas kā vecais, slimais ozols.
Biruta bija Atpiļu dēliem māsīca, tāpēc pie viņas palicis šis albums ar unikāli dokumentālām bildēm: kāzinieki pie Atpiļu upurozola stumbra, trīs Atpiļu dēli pie sava mīļā ozola, vēl jauni, pirms leģiona un Sibīrijas, “Atpiļu” māja pirms piesmiešanas un iznīcināšanas, baltā ziemas sarmā aiz kuplajiem upurozola sarmotiem zariem.
Atjaunotajā Latvijā “Atpiļiem” mantinieku vairs nebija. Šo vietu iegādājās K. Cīrulis. “Atpiļu” mājvietu un veco ozolu viņš ir aizrautīgi sakārtojis. Varētu sacīt, ka par daudz centīgi sakārtojis – nojaucis māju un visas piesmietās ēkas, atstājis vienīgi veclaicīgo klētiņu, kaut gan no mājām un kūts būtu varējis atstāt vismaz pamatus un kūts drupas kā “Maskatos”, lai labāk izjūtam šīs vietas senatni un svētumu. Vecais Atpiļu upurozols vēl dzīvs; labi apkopts, tas noraugās uz jaunajiem laikiem ar dažām sulīgi zaļām zaru skupsnām kā tāds krīvu krīvs.
Maz ir Latvijā tādu laimīgu māju, kas pārdzīvoja vardarbību un izturēja piesmiešanu. Un vēl mazāk ir tādu māju, kuru iedzīvotāji un viņu pēcnācēji pārcieta baigos gadus un atgriezās savās mājās. Varbūt vēl ir mājas, kas joprojām cer un gaida savējos – kādos vējos tie nesti un kādos ceļos tie kavējas.
Mājas līdz pēdējam cer, jo Latvijas valsts simtgade ir tuvu. Varbūt Simtgades birojs varētu ierosināt projekta ideju par seno mājvietu sakopšanu un iezīmēšanu ar ceļa rādītājiem. Šim mērķim varētu izveidot fondu, kurā līdzekļus ieskaitītu arī tie, kas svešumā pelna lielo naudu. Tad, atbraukuši dzimtenē, viņi zinātu apmeklēt savas īstās mājas, kur izjutu satikšanos ar senču gariem. Varētu sākt veidot izglābto māju sarakstu: “Maskati”, “Billītes”, “Auči”… Un arī sakopto dižkoku sarakstu, kas iezīmē un saglabā bijušo mājvietu piemiņu.
Ģenerālis un skautu priekšnieks Kārlis Goppers
Kārlis Goppers dzimis 1876. gada 2. aprīlī Plāņu pagastā, beidzis Viļņas junkuru skolu. Piedalījies Pirmajā pasaules karā kā cara armijas komandieris dažādās dienesta pakāpēs un vienībās, komandējis vienības latviešu strēlniekos, Kolčaka baltgvardu armijā, neatkarīgās Latvijas armijā. Kā bezbailīgs, drosmīgs komandieris ieguvis daudzus augstākos apbalvojumus Krievijas impērijā, arī citu valstu ordeņus un apbalvojumus. Latvijas brīvvalsts laikā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. 1920. gadā atgriezās Latvijā, bija Apsardzības ministrijas padomes priekšsēdētājs un daudzu citu organizāciju priekšsēdētājs. Brīvvalsts laikā bija pirmais un vienīgais Latvijas skautu organizācijas prezidents. Sarakstījis vairākas grāmatas, bijis arī žurnāla “Latviešu Strēlnieks” redaktors. 1940. gadā apcietināts un pratināts. 1941. gada 25. martā nošauts, aprakts kopā ar citiem upuriem Ulbrokas masu kapā. 1944. gada maijā pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos, bet sirds apglabāta dzimtās Trikātas kapos. Viņa dēls Miķelis Goppers bija pazīstamās grāmatu izdevniecības “Zelta ābele” dibinātājs; pēc Otrā pasaules kara dzīvoja trimdā Zviedrijā, miris 1996. gadā Stokholmā.
