Sajūtas kā bērnībā 1
1991. gadā pēc brīnumainās Atmodas otrreiz atdzima Latvijas valsts. 1992. gadā ģenerāļa Goppera brāļa Augusta dzimta atguva “Maskatus” kā senču svētumu. Desmit gadus visi sūri, grūti strādāja, lai izvāktu sociālistiskā dzīvesveida mēslus un glābtu mājas no bojāejas, lai atjaunotu un uzceltu nopostītās ēkas, lai darītu skaistu visu “Maskatu” sētu. Gopperu dzimtā ir seši mūziķi – pianisti un vijolnieki. Bet strādāja visi, nežēlojot savas mākslinieku rokas. Palīdzēja radi un draugi. Goppera fonds no Amerikas katru gadu piešķīra 1000 dolāru, kas 90. gados bija liela nauda. Viņi saka lielu paldies Goppera fondam, jo bez šīs palīdzības būtu bijis grūti visu paveikt. Mājas ir atjaunotas senajā izskatā, ir iekārtota arī ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba.
Visvairāk mani pārsteidza skaistās kūts drupas. Kaut ko tādu es redzēju pirmoreiz. Akmens mūri atgādina Senās Grieķijas vai Romas vēsturisko celtņu fragmentus. “Maskatu” lielās kūts drupas ir iekonservētas, nedrošās un drūpošās vietas sacementētas, augša noklāta ar ruberoīdu. Laukakmeņu mūri nav ieauguši nātrēs vai krūmu biezoknī kā daudzās citās vietās, bet apkārt varenajām akmens sienām un arkām ir iekopts zāliens. Uz viena akmens iekalts ēkas celšanas gads “1897”.
Pa augusta rasu mums pretī nāca skaista sieviete basām kājām – Augusta Goppera mazmeita pianiste Lelde Paula. Un basām kājām pa rasas pilienos pērļoto zāli nāca 1922. gadā dzimusī Augusta Goppera meita Elza – skaistākā sieviete no Latvijas laikiem, kādu jebkad esmu redzējis. Istabā viņa piesēdās klavierēm, pati spēlēja un dziedāja skaistu āriju. Operators filmēja. Tie bija kā burvības atdzimšanas mirkļi. Elzas māsa Biruta, dzimusi 1921. gadā, rādīja albumu ar vecajām bildēm no pagājušā gadsimta 20. gadiem un uzbūra mums laikmeta ainas. Skaisti saulainajā vasaras dienā uz balta galdauta mums klāja cienastu mājas priekšā zem kuplas ābeles zariem. Es jutos kā nokļuvis bērnībā, kad karstajās vasaras dienās “Ķonānos” pusdienu galdu klāja zem senču kļavām. Operators filmēja stāstus par tāliem aizgājušiem gadiem, ko atcerējās elegantās kundzes. Biruta stāstīja par “Atpiļu” mājām un rādīja bildes, kur redzams vecais Atpiļu upurozols pirms simtu gadiem, dižens un kupls kā pieclatnieka zīmē. Tur vecajās bildēs “Atpiļu” mājas izskatās tikpat varenas un skaistas kā visu Latvijas čaklo saimnieku mājas.
