Latviskā ainava vēl dzīva! 1
Es to redzēju, kad pacēlos debesīs – ar putna acīm raudzījos, lidojot pāri Kurzemei, Zemgalei, Vidzemei un Latgalei. Atkal latvieši saiet viensētās, kur mājas palikušas. Bet visa zeme kā vecās rētās. No augšas var redzēt vietas, kur bijušas lauku sētas. Tur veci mūra pamati balsnī, tur lieli koki aug. Tur taku vietas, tur aku vietas, tur kapu vietas, tur iezīmējas citā krāsā vecā ceļa vieta un pagalms arī. Un savā gara iztēlē gadsimtiem pāri es ieraugu to zemnieku un zirdziņu ar spīļarklu, kas ar zemi un parādās man ganiņš kā Rozentāla gleznā ar brūnām gotiņām un baltām aitām, jēriem, ar kranci abi gavilē no pavasara dāsnā prieka. Man sirdī iesmeldzas kā uguns – “Tik īss bija Latvijas laiks!”
Latvieši, liels dārgums ir bijušo mājvietu vārdi: “Ķonāni”, “Sviestēni”, “Pārenieki”, “Naiži”, “Vilkutaures”, “Virtakas”, “Vangstrēbji”, “Zārvalki”, “Baižas”, “Kalnaklaukas”, “Jaunvēdersāpes”, “Kreiļi”, “Jāņandreji”, “Maskati”, “Ciskāni”, “Augļēni”, “Ģībēni”, “Karnači”, “Meņģeles”, “Braki”, “Iļākas”, “Ķaubji”, “Stūķi”, “Ķūķi”, “Gūdas”, “Simtēni”, “Eicēnļustes”, “Aizrīdzene”, “Pūkšeri”, “Zeikari”, “Lejas Kļaustes”, “Veckalna Smīdes”. Latvju zemnieki dzīvoja viensētās un katru vietiņu nosauca zīmīgā vārdā.
Dižkoki piesaista sirdij, palīdz saglabāt senču piemiņas vietas un bijušo māju vārdus dabā un kartēs. Koka simbols ar vārdu Atpiļu upurozols rāda, ka tur kādreiz bija Atpiļu mājas. Citviet vientuļš dižozols zeltītu druvu vidū kā stiprs zīmogs atgādina: šeit, Anneniekos, bija Inķēnu dzimtas sēta ar daudzām ēkām. Kolhozs visu nogrūda, apraka. Ozolu nevarēja. Tas glabā mājvārdu. Stirnas pa plašu labības lauku iemin takas, un Inķēnu ozols ir viņu pulcēšanās vieta. Zibeņi šķeļ stumbru daudzās rētās, bet ozolam ir jāpastāv, jo viņš ir pēdējais.
Talkās un ikdienā sakopsim un atdzīvināsim bijušos vārdus, kur krūmos un jaunajā džungļu mežā ieauguši dižkoki. Atbrīvosim tos, pieliksim aizsardzības zīmi un nosaukumu pēc mājvārda. Pieliksim nosaukumu arī ceļa malā, lai tad, kad svešumā aizbraukušie mazbērni atgriezīsies dzimtenē, viņi varētu atrast un zināt, kur bija viņu dzimtas saknes, kur un no kā viņi saņēma gēnos savu raksturu. Dižkokiem valsts ir noteikusi aizsardzības režīmu, valsts juridiski ņems aizsardzībā jūsu koku.
Ja dzimta mirusi vai iznīcināta, tad mēs, palicēji, kuriem liktenis bijis dievišķi žēlīgs palikt dzīviem Latvijā, sakopsim atmiņu takas, darīsim mūsu sāpju zemi skaistāku, saturīgāku un ainaviski daudzveidīgāku. Dižkoki ir pērles latviskās ainavas vainagā. Tie, kas aizbrauc, – viņiem dzīve bija grūta, viņi tur strādā, turas un sūta naudu uz mājām. Bet mums, palicējiem, ir milzīga atbildība – varbūt vislielākā nekā jebkad vēstures ceļu serpentīnos – noturēt Latviju. Mums jānotur oligarhu vēderi un vienlaikus arī aizbraucēju mājvietas, zeme, kur latviski domā un lauku ainavu saglabā. Dižozoli mums palīdzēs, jo dižozoli ir stipri – pārcieš lodes, zibeņus un pērkonu, arī lielo ievainojumu sāpes.
