Vai laika dzirnās samaltās mājas nav svētas? Tās piemin vien dižkoki un Guntis Eniņš 1
Dižkoki daudzviet Latvijas laukos ir kā pēdējie sargi, kas uzrauga bez saimniekiem palikušās mājas un pamesto ēku drupas. Viņi gaida, kad šajās vietās atkal atgriezīsies dzīvība. Dažviet šis process jau ir sācies.
Karš, komunisma terors, izsūtīšana uz Sibīriju, tad zemnieku sadzīšana kolhozos un pārcelšana uz dzīvi ciematos iztukšoja latviešu zemnieku sētas. Mājas pamazām saguma un sagruva vai tika nošķūrētas kolhoza lauku meliorācijā. Tās lielās, pamatīgās mājas, kurās ienāca svešinieki, tika pazemotas un piesmietas.
Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, tomēr vēl arvien daudzu māju pamatus un drupas var saskatīt Latvijas laukos, kur pamestajos dārzos veco ābeļu zari apauguši ar sirmām sūnu bārdām kā spoku pasakās. Ābeles pārvērtušās mežoņos, tomēr pavasarī uzzied baltas un rudenī dāvā ābolus meža zvēriem. Tādos bijušo māju pagalmos, iznīkušajos dārzos vai iebraucamo ceļu gatvēs saglabājušies lielie koki. Daudzi no tiem ir dižkoki vai dižkoku kandidāti. Māju koki vēl cīnās, lai saglabātu piemiņu un latvisko ainavu.
Pirms gadu tūkstošiem, kad šeit ienāca senās ciltis, visapkārt bija zaļa pirmatnēji mežonīga koku jūra, un tikai atsevišķu mājvietu salas ar tīrumiem veidoja tā laika ainavu. Tagad ir pilnīgi otrādi – Zemgalē rudens zeltītajā labības lauku jūrā ir zaļas džungļu salas. Tās palikušas bijušo māju un dārzu vietā, kur vectēvu stādītie koki starp nātrēm un nezāļu staipekņiem cīnās ar meža kokiem un zvēru takas izvijas biezoknī. Uz šīm vietām vairs nenāk piederīgie un citi cilvēki.
Imants Ziedonis latviešus nosauca par labu kapu tautu, jo mēs ļoti daudz dzīvojamies pa kapiem un prasmīgi tos kopjam. Bet es gribu iekliegties: “Latvieši, vai tad bijušo māju vietas, pagalmi un latvisko ainavu sētas nav svētas?” Kur dzimis tavs vectēvs un viņa tēva tēvs, kur uzauga tava dzimta jau no aizgājušā gadu simta, kur izauga tavi gēni, kur apzinīgā darba sviedros slacītos laukos pulsēja tavu senču asinsrite, kur skrēja basās kājas uz ganībām no mājas. Tavi vecie koki vēl atceras dzimtļaužu dziesmas, gaviles svētkos un klusās asaras sēru brīžos. Kā var pamest un neapciemot savas sākotnes takas, kur senči Latvijas āderu ūdeni smēla no akas?
