Mājas sesks – huligāns ar mīlīgu purniņu 1
Autore: Aija Lietiņa, Delfi.lv
Viesmīlis Alvis Kavalieris pirms četriem gadiem iegādājās sesku puiku Tomiju. Viņu dzīvnieciņš tik ļoti apbūra, ka tam drīz vien pievienojās vairāki citi. Vienubrīd Alvis bija īpašnieks pat divdesmit sešiem (!) šādiem ķepaiņiem.
Apciemojām viņu, lai noskaidrotu, kur slēpjas mājas seska šarms un ar ko jārēķinās, ja vēlies kļūt par tā saimnieku.
Pašlaik Alvim ir četri mājas seski: jau minētais Tomijs, Lācis, Resnis un jauna sesku meitene, kuru Alvis pagaidām dēvē par Tasmānijas velnu. Viņa ar saimnieku vēl nav saradusi, tādēļ neganti kož.
„Seski ir ļoti amizanti dzīvnieciņi. Kuriozi notiek katru dienu. Piemēram, kad gatavoju ēst, no Tomija nav miera un Resnis tāpat uzkāpj man pa bikšu staru un sēž uz pleca. Ziņkārīgi skatās, ko daru. Viņi ir ļoti sabiedriski. Bieži izaicina spēlēties un tad sākas lielā skriešana. Kad visi četri jož pa māju, te ir riktīgs sesku kultenis. Viņi diennaktī nomodā ir vien aptuveni četras stundas, taču tajās ir ārkārtīgi aktīvi,” stāsta Alvis.
Ātri tiek pie kuplas saimes
Savulaik pie divdesmit sešiem seskiem viņš ticis nejauši. „Man toreiz bija astoņi zvēri, daži kastrēti, daži ne. Puikas un meitenes turēju atsevišķos būros. Taču kādudien, tos tīrot, piemirsu, ka viņi ir ļoti naski uz To lietu. Kamēr tīrīju vienu būri, saliku visus otrā. Nepilnas stundas laikā Alvins bija paguvis aplekt divas dāmas. Piedzima 18 mazi seski. Fermu, protams, negribēju, tādēļ lielāko daļu pamazām pārdevu, katram rūpīgi izvēloties gādīgu saimnieku, ” smejoties atceras Alvis.
Lai gan pats par simpātiskajiem dzīvniekiem ir sajūsmā, Alvis ikvienam iesaka, pirms sesku iegādāties, iepazīties ar visu pieejamo informāciju un trīsreiz apsvērt, vai spēs pieņemt seska īpatnības un par viņu pienācīgi rūpēties. „Ļoti maldīgs ir uzskats: ja mazs dzīvnieks, tātad maz rūpju. Ar sesku ir jādarbojas krietni vairāk, nekā ar kaķi vai suni.”
Pēc dabas – ziņkārīgi ložņātāji
Seski mitinās lielā divstāvu būrī. „Divi stāvi seskiem ir nepieciešamība. Ja ir trīs, protams, vēl labāk. Seski nav truši, kuri nokārto savas darīšanas turpat, kur ēd. Viņi ir ļoti tīrīgi. Manējiem tualete ir pirmajā, bet ēdamistaba – otrajā stāvā,” saka Alvis.
Pirmo sesku Alvis sākumā laidis savā vaļā skraidīt pa dzīvokli, taču, atnākot mājās, parasti saimnieku sagaidījusi īsta elle. „Seski ir alu dzīvnieki, tādēļ mājoklī visur cenšas ielīst un visu, kas gadās ceļā, apgāž. Ja kaķis izložņās starp priekšmetiem, nevienu nepagrūžot, sesks vienmēr sacels lielu troksni. Labi, ka viņi ir diezgan neveikli un nespēj uzrāpties augstu. Pat uz veļas groza netiks, ja vien līdzās nebūs paaugstinājums.”
Alvis brīdina, ka, iegādājoties sesku, mājās jāveic daudz pārkārtojumu. Pirmkārt, no dzīvniekam pieejamām vietām jāaizvāc viss, kas ir no gumijas. “Tālvadības pults ar gumijas podziņām, vannasistabas svari ar šī materiāla kājiņām… Tomijs momentā apēd gumijas detaļas, ja ko tādu atrod. Visi seski gan nav vienādi. Piemēram, Resnim tādas lietas absolūti neinteresē. Tomijs reiz gandrīz nomira. Biju aizmirsis noslēpt termosu un viņš noēda tā gumijas apvalku. Nobloķējās zarnas. Labi, ka vetārsts spēja palīdzēt. Tagad zinu, ka tādos gadījumos jādod eļļa vai vazelīns, lai viss nāk ārā, tomēr labāk parūpēties, lai nekas tāds nenotiek.”
Alvja palaidņi ādas dīvāna apakšā izplēsuši caurumus un sākuši mēbeles iekšienē rakt alas. Nācies dīvānam nomontēt kājas, lai seski zem tā netiek. Taču, lai sesks neraktu alu labirintu, kur nevajag, jāsagādā viņam iespēja ložņāt, piemēram, var iegādāties lokanu plastmasas cauruli. Tādas lielā izvēlē pieejamas celtniecības preču veikalos. Jāskatās gan, lai tai nav asas malas un sesks nesavainotos.
Sesks var iekost
Mediķi parasti iesaka ģimenēs ar maziem bērniem sesku neiegādāties, jo ir bijuši gadījumi, kad dzīvnieks nodara nopietnus miesas bojājumus. Sesks brīvā dabā ir plēsējs. “Nonākot pie jauna saimnieka, vismaz sākumā kož gandrīz visi seski, jo ir nepazīstama vide, liels stress. Taču viņus var atradināt no šī niķa. Kad nopirku Tomiju, man rokas katru dienu tika sakostas līdz asinīm. Nu jau sen nekas tāds nav bijis.
Izmantoju paņēmienu, ko ieteica viens sesku pazinējs. Tikko iekoda, paņēmu aiz čupra, uzsitu knipi pa degunu un šņācu pretī tāpat, kā darīja Tomijs. Pieradināšana, protams, aizņem laiku un prasa pacietību,” skaidro Alvis. “Domāju, ka sesku var turēt arī ģimenes ar maziem bērniem, tikai jārūpējas, lai mazulis un dzīvnieks nevienu brīdi nepaliek divatā bez pieaugušo uzraudzības. Tas pats taču attiecas uz jebkuru mājdzīvnieku. Zīdaini neatstātu divatā arī ar kaķi. Pa nakti seskam, protams, jāguļ būrī.”
