Sanita Upleja: Mājās novembrī 1
Droši vien neesmu vienīgā latviete, kas laiku pa laikam nosūkstās par to, kāpēc gan mūsu valsts svētki iekrituši tik pelēkā, drēgnā un miglainā mēnesī kā novembris. Pat 4.maijs ne vienmēr garantē sauli un siltumu, jo laika apstākļi maija sākumā var būt ļoti mainīgi. Arī Jāņos kā nu kuru gadu ar to lietu un vēju. Eh, būtu mums svētki jūlija vidū, tad gan varētu izbaudīt.
Taču atzīšos, ka tieši šogad es nācu pie atziņas, ka novembris patiesībā ir ļoti labs laiks, kad svinēt valsts svētkus. Nenoliegšu, ka tas, visticamāk, saistīts ar atgriešanos uz dzīvi Latvijā pēc astoņu gadu prombūtnes.
Tagad novembrī, sajūtot gan miglu un drēgnumu, gan dzestro sauli un pilošo padebešu melnumu, es pieķēru sevi pie domas, ka to izbaudu. To brīdi, kad jau beidzies spožais rudens lapu krāšņums, bet sniegs vēl nav piesedzis rudens lietavu izmērcēto zemi ar baltu seģeni. Izbaudu tā, kā tas iespējams tikai mājās un Latvijā.
Ja rudens lapu skaistums mūs dzen ārā no mājām skatīties un priecāties, bet sniegs mudina uz nebēdnībām un ziemas prieku baudīšanu, tad novembra pelēcība un drēgnums pēc garākas vai īsākas pastaigas dzīšus dzen mūs atpakaļ mājas siltumā, sausumā un gaismā. Novembris mūs ved mājās, pašus pie sevis.
Mājas un ģimene ir tā vieta, kur sākas un beidzas valsts, jo tur arī sākas un beidzas mūsu katra pārdomas par to, kas mēs esam, kur mēs atrodamies un kur mēs gribam nokļūt. Tieši tāpēc novembris mūsu klimatiskajos apstākļos ir labākais mēnesis, kad domāt par sevi, savām mājām un savu valsti.
Kad pirms gada valsts svētku sarīkojumā man bija gods uzrunāt latviešus Minsterē Vācijā, es domāju, ko gan teikt cilvēkiem, kuri aizbraukuši no mūsu valsts vai savulaik tur nonākuši kā bēgļi? Vai runāt par pienākumu pret valsti, par savu interešu salāgošanu ar tautas un valsts interesēm? Kas gan es, kurai nav bijusi spiedīga vajadzība meklēt darbu tālu no mājām, esmu, lai kādu kauninātu par nepietiekamu tēvzemes mīlestību?
Un es teicu to, ko patiesībā arī domāju. Es teicu, ka mums nevienam nav tāda obligāta pienākuma pret tautu un valsti un ka cilvēkam ir tieši jāsāk ar sevi, jo, domājot par sevi kā cilvēcisku būtni un savām vajadzībām, mēs nonākam arī pie valsts, bet ne otrādi. Sāciet ar sevi, un tad lietas pašas nostāsies pareizajā kartībā.
Kad cilvēks domā par to, kāpēc un kādā valodā viņš runā, un kādā valodā viņš gribēs sarunāties ar saviem mazbērniem un mazmazbērniem, tad viņš neizbēgami nonāks līdz domām par tautu un valsti. Kad cilvēks domā par to, kādā vidē grib dzīvot un saimniekot, kā rūpēties par sevi un sev tuvākajiem, kādu attieksmi sagaida pret sevi un kā pats attiecas pret citiem cilvēkiem, tad no tādām it kā mazām lietām arī izaug tās lielās lietas, ko sauc par valsts iekārtu un sabiedrības pārvaldi, izglītības sistēmu un veselības aprūpes modeli, uzņēmējdarbības vidi un kultūrtelpu.
Daudzām no šīm lielajām lietām – demokrātiska valsts iekārta, kapitālisms, sociāli atbildīga saimniekošana – ir universāls raksturs, un tās ir izveidotas daudzās pasaules valstīs. Taču ir tikai viena valsts pasaulē, kur līdzās šīm universālajām lietām ir tās mazās, tikai latviešiem vien saprotamās un sajūtamās, tikai mums vien iespējamās lietas.
Tikai Latvijas valstī mēs saprotamies no pusvārda un mums nav jāskaidro, kādēļ mums garšo tik melna maize un patīk tik balta saule. Kur mūsu vārdus un uzvārdus saprot uzreiz un tie nav jāsauc pa burtiem. Kur mēs nekad nejutīsimies sveši, neiederīgi un atšķirīgi.
Tā es teicu pagājušā gadā tautiešiem Vācijā un par to es domāju arī šogad mājās Latvijā novembrī.
