Mājas bērns sāk iet skolā. Viss, kas mammai jāzina par pārmaiņām 2
LASĪTĀJA JAUTĀ
“Man bija iespēja pirmos trīs sava bērna gadus pavadīt ar viņu kopā mājās. Arī pēc tam dēls bērnudārzu neapmeklēja, jo viņu pieskatīja vecmāmiņa. Uz skolu plānojam laist nākamgad, kad viņam būs septiņi ar pusi gadu, jo gribas, lai izbauda brīvību pēc iespējas ilgāk.
Taču jau tagad māc bažas, kā viņš tiks galā ar lielajām pārmaiņām. Dēls ir vienpatnis, vērotājs, svešu cilvēku sabiedrībā kautrējas, stāv maliņā. Iniciatīvu, lai iesaistītos aktivitātēs, izrāda ļoti reti. Gribētu saprast – kā mēs viņam varam palīdzēt sagatavoties skolas videi? Bērna tēvs diemžēl audzināšanā neiesaistās, esam šķīrušies.”
ATBILD Inga Birkmane, psihoterapeite, smilšu spēļu terapeite
“Saprotu jūsu bažas, jo pēkšņas, krasas pārmaiņas, skolu uzsākot, patiešām var radīt lieku stresu, turklāt visiem iesaistītajiem: gan bērnam, gan skolotājiem, gan jums un jūsu tuviniekiem.
Vienlaikus vēlos uzsvērt: no vienas puses, manuprāt, ir brīnišķīgi, ka bērnam nav bijis pāragri jākļūst lielam, respektīvi, jāiet uz bērnudārzu, piemēram, jau pusotra gada vecumā, kā tas ir vairumā ģimeņu Latvijā un kas ir otra galējība, jo nereti rada vēl vairāk problēmu nekā bērnudārza neapmeklēšana vispār.
Taču, lai bērns veiksmīgi uzsāktu skolas gaitas, viņam jābūt psiholoģiski sagatavotam, un šis jēdziens vecākiem bieži vien ir nepietiekami skaidrs.
Psiholoģiskā sagatavotība skolai nozīmē, ka:
• bērnu būtiski nesatrauc citu bērnu klātbūtne
• viņš ir pietiekami gatavs izpildīt svešu cilvēku uzdotos uzdevumus
• spēj neapjukt nepieredzētās situācijās un meklēt palīdzību pie pieaugušajiem
• spēj dalīties ar citiem bērniem gan ar lietām, gan informāciju,
• prot uzturēt vienkāršu sarunu ar pieaugušajiem un saviem vienaudžiem,
• spēj koncentrēties uzdevumiem savam vecumam atbilstošā apjomā
• spēj saglabāt mieru un relatīvu drošības sajūtu, būdams atšķirtībā no saviem nozīmīgajiem pieaugušajiem – mammas, tēta, vecvecākiem, brāļiem un māsām.
Bērnudārza apmeklējums iepriekš minētajos jautājumos ir īsta dzīves skola, jo bērns iziet cauri trauksmei, bailēm, dažādām grūtībām, tādējādi pielāgojas videi. Aizejot uz skolu, pielāgošanās process ir tikai atkārtošanās, kas arī rada daļēju stresu, tomēr bērns nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta; viņš zina, ka viss ir risināms.
Savukārt mājas bērnam tas viss notiek pirmo reizi. Te vēlos jautāt lasītājai – kā ar obligāto bērna sagatavošanu pamatizglītības ieguvei, kas norit no 5 līdz 7 gadu vecumam? Ja dēls neapmeklēja pirmsskolas izglītības iestādi, vai īstenojāt šo programmu ģimenes apstākļos?
Visam, kur viņš psiholoģiskās sagatavotības prasmes, ko aprakstīju augstāk, varētu vingrināt. Tam derēs bērnu laukumi, pārgājieni, izklaides vietas, meistarklases zoodārzā, muzejos utt. Jebkas, kur bērnam jāiesaistās aktivitātēs ar citiem bērniem un kur procesu vadītu pieaugušie. Jūsu gadījumā būtu arī lietderīgi, ja viņš pierastu, ka mamma ne vienmēr ir blakus.
Jebkurā gadījumā esiet mierīga. Arī tad, ja visu iepriekš minēto nepaspēsiet paveikt, skolas vide noteikti nāks palīgā. Katrā skolā ir atbalsta personāls, kas zinās, kā palīdzēt pirmklasniekam ar adaptācijas grūtībām. Psihologa un sociālā pedagoga uzdevumos ietilpst pirmklasnieku uzmanīšana un pieskatīšana.
Personāls ir gatavs risināt katra bērniņa individuālo situāciju. Arī pirmais pusgads skolas dzīvē pašos pamatos ir vērsts tieši uz to, lai palīdzētu bērniem iejusties, pierast, saprast prasības, sarast ar jauno kārtību, iepazīties ar skolu, skolotājiem un klasesbiedriem.
Ņemot vērā, ka izglītības sistēma mainās līdzi laikam un Latvija lēnām pāriet uz kompetenču izglītību, cerēsim, ka mācību process, metodes un mācību darba organizācija kļūs bērniem arvien draudzīgāka, ar daudz vairāk praktiskām nodarbībām, sociālo prasmju treniņiem un mācīšanos caur spēlēm.
Tādējādi nākotnē termins gatavība skolai vairs nebūs vecāku bieds; skola būs tikai nākamais posms katra jaunā cilvēka dzīvē. Uz izdošanos!”