Sākumā atpūtnieki dzīvoja saimnieku mājā, tikai pēc tam sāka izmantot klētiņu, un laika gaitā sēta tika papildināta ar pirtiņu un jaunuzceltām mājiņām. Saimnieki jau no paša sākuma turējās pie principa – tikt galā pašu spēkiem, neņemt aizdevumus, lai nebūtu kredītu bankās. Tāpēc darbi ritēja lēnām un pamazām. Vislielākā problēma bija ar teritorijas iekārtošanu. Ja ir daudz naudas, nav problēmu – paņem traktoru, visu nolīdzini, uzved melnzemi, izlīdzini… “Klētniekos” bija citādi – ar augsnes izlīdzināšanu negāja tik raiti, zāles pļāvēja funkcijas sākumā pildīja kaimiņu govs. Līdz beidzot varēja atļauties nopirkt pirmo zāles pļāvēju par 300 latiem. 1
“Vecās ābeles izzāģēja, visu lieko aizvāca, bet tad radās jautājums – kā to visu izvietot un sakārtot tā, lai būtu skaisti?” stāsta Ritas mazmeitas.
“Beidzot paveicās atrast kādu sievieti, kas darbojās ar ainavu projektēšanu, un viņa mums uztaisīja nelielu projektiņu, lai lielos vilcienos mēs saprastu, kur ko izvietot, lai būtu pieturas punkti. Sakņu dārzs, piemēram, izceļoja pa visu teritoriju, līdz atrada tagadējo vietu, kur nevienam netraucē. Bet ar zāles pļaušanu joprojām noņemšanās liela – lietainākās vasarās ir tā, ka tiec galā ar visiem līkumiem un stūriem un sāc jau atkal visu pļaušanu no sākuma…”
Interesanti, ka saimnieki nemaz nebija domājuši par īpašu ekosaimniecības izveidošanu: “Mums šķita, ka mēs jau tāpat visu darām un iekārtojam dabiski, arī jaunie namiņi bija aprīkoti ar bioloģiskajām attīrīšanas sistēmām. Bet iznāca tā, ka tad, kad “Lauku ceļotājs” atbrauca pie mums apskatīt sētu, mēs gluži vienkārši atbildām visiem parametriem, lai iegūtu viņu piešķirto sertifikātu, kas gan ik gadu jāatjauno.”
