“Ja es būtu viens, droši vien būtu palicis Nikaragvā.” Pieredzes stāsti, kā paspēja mājās ar pēdējo reisu 0
Kad valdība 14. marta vakarā noteica, ka no 17. marta tiks slēgtas Latvijas starptautiskās robežas pasažieriem, daudzi mūsu valsts pilsoņi izmisīgi meklēja iespējas, kā divu dienu laikā tikt mājās. Tas nebūt nebija viegli, jo viņi atradās ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Āzijā, Austrālijā, Āfrikā.
Ārzemēs atradās ne tikai bezatbildīgi Itālijas slēpotāji un lēto ceļojumu pircēji, bet arī tie, kuri aizbrauca no Latvijas tad, kad vēl nevienam nenāca ne prātā, ka daudzas valstis slēgs robežas, kā arī tie, kuri ārvalstīs strādāja. Daudziem, lai nokļūtu Rīgā, bija nepieciešami pat 3–4 pārlidojumi, nerunājot par to, vai vispār bija nopērkamas biļetes. Citi pagaidām palikuši – Šrilankā, Etiopijā, Peru un citur.
Tā, piemēram, Toms ar draudzeni no Spānijas atgriezās pirmdien, 16. martā, ar pēdējo tiešo lidojumu, kurš aizkavējās par stundu. Tagad viņi abi ir pašizolācijā laukos, kur atradīsies vismaz 14 dienas. Savukārt Andris un Līga ceļu uz mājām mēroja tālāk – no Nikaragvas. Arī viņiem izdevās pagūt uz pēdējo reisu no Parīzes, kas Rīgā ielidoja 16. martā plkst. 22.30. Arī viņi atrodas šobrīd pašizolācijā.
“Visu cieņu ārlietu dienestam!”
Andris un Līga atradās sen plānotā ceļojumā Nikaragvā un katru dienu sekoja līdzi notiekošajam pasaulē. Par Latvijas paziņojumu, ka slēgs robežas, viņi uzzināja sestdienas pēcpusdienā, kad atradās uz kuģa pusceļā uz salu Nikaragvas vidienē, kur bija plānojuši apmesties.
“Mums paveicās, ka lēmumu atgriezties mājās pieņēmām ļoti strauji. Nokāpām no kuģa, aizgājām uz bāru, paņēmām pa alum, pieslēdzāmies pie Wi-fi, sazvanījām Ārlietu ministrijas konsulāro departamentu. Visu cieņu ārlietu dienestam! Pēc Latvijas laika bija jau pusnakts, astoņu stundu starpība. Ārlietu ministrijas cilvēks bija jau galīgi noguris, bet vēlreiz – visu cieņu. Mēs sazvanījām pat divas reizes, jo vajadzēja precizēt informāciju. Galvenais bija nokļūt līdz Eiropai.”
Andris un Līga izmantoja meklēšanas rīkus tiešsaistē, un viņiem paveicies – atraduši vienīgo iespējamo veidu, kā nokļūt Parīzē 17. martā uz pēdējo “Air Baltic” reisu.
Bet vispirms viņiem no Nikaragvas vidienes bija jānokļūst līdz galvaspilsētai Managvai, tad no turienes līdz Mehiko un tālāk jau uz Parīzi.
“Sabiedriskais transports Nikaragvā ir specifisks tajā ziņā, ka grafiki tur faktiski neeksistē. Mūsu vienīgais variants bija pierunāt kādu taksistu. Uz kuģa bijām iepazinušies ar Hosē, kurš izrādījās taksists. Tad es, Hosē, viņa sieva, viņa meita un mana sieva – visi braucām tumsā uz Managvu. Tas bija trīs stundu brauciens,” mājupceļa sākumu iezīmē Andris. Managvas lidostā valdījis absolūts miers, tieši tāpat kā visā Nikaragvā. Tur par postošo vīrusu vēl neviens nedomā.
“Arī Mehiko lidostā viss bija mierīgi, bet Parīzē Šarla de Golla lidostā valdīja visai depresīva sajūta. Cilvēku bija mazāk nekā parasti. Liela daļu veikalu ciet, strādāja tikai dažas kafejnīcas.” Parīzes lidostā Andrim un Līgai bija jāpavada septiņas stundas. “Mēs centāmies distancēties no citiem cilvēkiem, cik nu bija iespējams. Cilvēku maskās bija diezgan daudz. Es labprāt būtu gribējis, ka mums pašiem tādas būtu, bet viss notika tādā skrējienā…”
Temperatūru pasažieriem mērīja tikai Panamas lidostā vēl turpceļā uz Nikaragvu.
Pēc tam vairs nekur, visās lidostās bija tikai jāaizpilda anketas un deklarācijas. Visās lidostās uzdeva jautājumu, vai nav iepriekš bijuši Ķīnā un Itālijā.
“Mums bija informācija, ka Rīgas lidostā visi iebraukušie ar simptomiem var uztaisīt “Covid-19″ testu. Bet, kad ieraudzīju to rindu (tur bija kāds pussimts cilvēku), tad bija skaidrs, ka to nedarīšu. Ja kaut kur reāli varēja saķert to vīrusu, tad šajā rindā izdarīt to bija liela varbūtība,” stāsta Andris. Tagad Rīgā viņš kopā ar Līgu ir pašizolējušies. Pārtiku viņiem piegādā draugi – atstāj pie mājas vārtiņiem.
Vaicāts, cik izmaksājis atpakaļceļš, Andris teic, ka nevēloties par to izteikties. Īsti pat nemaz nezinot. “Esmu lielos mīnusos… Tas arī lielā mērā tāpēc, ka mums bija vienas no pēdējām biļetēm uz Parīzes–Rīgas reisu, ko veica “Air Baltic”. Un es nepārmetu aviokompānijai, jo tā jau aviācijā strādā – sākumā ir lētās biļetes, bet, tiklīdz tuvojas uz beigām, tuvāk izlidošanas laikam, pēdējās ir dārgas. Neviens normāls cilvēks jau tā nelido. Uz Nikaragvu biļetes mēs nopirkām mēnešus piecus pirms tam. Atpakaļceļš izmaksāja divas reizes dārgāk nekā viss ceļojums pirms tam. Ja es būtu viens, droši vien būtu palicis Nikaragvā…”
Lidmašīnā katrs ceturtais maskā
“Gada sākumā draugs piedāvāja aizbraukt pastrādāt uz Spāniju, man šķita ideāls piedāvājums – varētu iekrāt naudu mācībām. Ieradāmies Spānijā 9. martā, 16. martā būtu bijis jāsāk strādāt, taču nekas nenotika, kā plānots,” stāsta Toms. “Iepazināmies ar priekšniekiem. Mūs neintervēja, pastāstīja par darba kārtību un citām niansēm, bet 14. martā atbrauca īpašnieki ar pārtikas kastēm un teica, ka 14 dienas būs jāpadzīvo pa mājām. 15. martā mums paziņoja, ka restorāns jāslēdz uz ilgāku laiku.
Īpašniece teica, lai steidzīgi meklējam biļetes atpakaļ, jo Spānijā pasludināta karantīna, valsts robežu slēgs un cilvēkus uz ielām sodīs ar naudassodu. Sākumā lūdzām, vai nevaram palikt mājā un karantīnu pavadīt Spānijā, jo uz Latviju slēdz lidojumus no 17. marta! Šķita nereāli atrast biļetes vienas dienas laikā. Restorāna īpašniece teica, ka biļetes apmaksās, jo Spānijā palikt nevar – uzņēmums, kurš slēgts, nevar apmaksāt īri un pēc nedēļas divām mēs būšot uz ielas.”
Toms stāsta, ka biļešu meklējumi ilguši piecas stundas. Piedāvātie reisi ātri izpirkti, un biļešu cenas svārstījušās starp 280–580 eiro.
“Bija latvieši, kas centās palīdzēt, pārrakstot neizmantotās biļetes. “Ryanair” nevarēja sazvanīt. Beigu beigās ap plkst. 23 atradām četras biļetes un privātu transfēru uz lidostu.” Barselonā visi veikali šobrīd ir slēgti, tāpat kā lidostā. “Tobrīd bija uztraucoši atrasties pūlī. Cilvēki bija uzmanīgi saskarsmē cits ar citu. Aptiekā un pie reģistrācijas bija jāievēro 1,5 m robeža, ko nedrīkstēja pārkāpt. Cilvēkiem visur maskas! Apkārtējo sarunas bija satrauktas.”
Situācija Spānijā un arī lidmašīnā atšķiroties no tā, ko Toms paguvis ievērot Latvijā. Te viss ir daudz mierīgāk. “Cilvēki šeit, šķiet, tik ļoti neuztraucas par vīrusu. Bet mums ir jābūt uzmanīgiem,” uzsver Toms. Arī viņš savu ceļu no lidostas uz mājām organizējis tā, lai saskarsme ar cilvēkiem būtu minimāla. “Veselība mums ir laba un pagaidām simptomu nav. Bet pēdējās 3–4 dienas esam pavadījuši diezgan lielā satraukumā. Mēs labprāt pārbaudītos jau tagad. Nezināšana nepalīdz. Ir neliela vainas sajūta, vai pa ceļam neesam kādu aplipinājuši. Tagad dzīvosim karantīnā laukos kā minimums 14 dienas. Tāpat kā citi.”
