Energoresursu cenu pieaugums iedzīvotājus dara bažīgus. Ko darīt, lai samazinātu rēķinus par apkuri? 17
70% no mājoklī patērētajiem energoresursiem tiek tērēti apkurei, tādēļ pašreizējais energoresursu cenu pieaugums lielu daļu iedzīvotāju dara īpaši bažīgus. Cenu pieaugums, ticamākais, tik drīz nebeigsies, turklāt nav arī skaidrības par energoresursu pietiekamu pieejamību.
Tomēr ir vairāki mazi, pietiekami mobili paveicami darbi, lai samazinātu rēķinus par apkuri rudenī un ziemā.
Īpaši privātmāju saimnieki līdz sala iestāšanās laikam krietni daudz ko var pagūt izdarīt. Tomēr arī daudzdzīvokļu mājās vēl var veikt nelielus energoekonomiskus tehniskos pasākumus. Piemēram, nosiltināt bēniņus par pašu iedzīvotāju līdzekļiem vai uzstādīt apvedcaurules un termostatus. Daudz var izdarīt, ja paši daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji operatīvi organizējas.
Kur pazūd siltums?
Kur caur mājas konstrukcijām visvairāk pazūd siltums? Speciālisti izpētījuši, ka 25% siltuma izdalās caur jumtu, 35% – caur sienām, 20% aizplūst pa logiem, 10% – pa durvīm un vēl 10% siltuma aizplūst caur grīdu, ja tā atrodas virs pagraba.
Protams, vislabāk mājas konstrukciju siltuma zudumus fiksēt ziemā ar termogrāfu, taču, ja tas nav darīts, jārīkojas plānveidīgi. Iespējams, vissvarīgākais ir siltināt bēniņus vai mājai uzlikt siltu “cepuri”. Padomjlaika ēkām bēniņu siltumizolācijas kārta ir gan zaudējusi savu kvalitāti, gan atbilstību mūsdienu normatīviem. Ieklāt bēniņos ap 25 cm biezu minerālvates slāni var arī tagad. Galvenais ir izdarīt to tehniski pareizi, ievērojot noteikumus, izveidot laipas un ventilācijas ejas pa perimetru. Bēniņu siltināšana ļaus taupīt siltumu nekavējoties (arī vasarā sargās māju no pārkaršanas) un netraucēs turpmākajā mājas renovācijā.
Mājas sienu siltumizolāciju krasi pasliktina mitrums, kas sienās nonāk caur bojātu jumta segumu vai nekvalitatīvu šuvju izolāciju. Paaugstināts mitruma līmenis ir bīstams mājas konstrukcijām. Jānoskaidro, vai sienas šuvju mitrumizolācija ir kārtībā, un, ja nav, ir jāveic remontdarbi. Tāpat arī pagraba griestus var nosiltināt, panākot reālu ekonomiju.
Pirms ziemas spelgoņa jāpārbauda un jāsakārto logi. Ja tie nav pietiekami blīvi, jāveic to blīvēšana vai nomaiņa. Jāatceras, ka arī tā saucamie pakešu logi ar laiku nolietojas un nepieciešama to apkope un regulēšana, piemēram, gumiju nomaiņa. Dienas tumšajā laikā ieteicams aizvērt nakts aizkarus, jo loga virsma ir vēsāka un arī staro aukstumu.
Siltā gaisa cirkulācijai ir ļoti svarīgi, lai radiatori nebūtu aizklāti vai apklāti – jāpārliecinās, ka tiem nav priekšā nolikts galds, plaukts vai skapis, vai radiatorus neaizsedz biezi aizkari.
Ir arī citi sīkumi, kas var uzlabot siltumu un komforta sajūtu mājoklī, piemēram, pareizs mēbeļu izvietojums. Ja dzīvoklī ir aukstā siena jeb ārsiena, pie tās ieteicams novietot skapi vai lielu grāmatplauktu, nevis darba galdu, pie kā ikdienā strādājat. Starp skapi un sienu vēlams atstāt spraugu gaisa cirkulācijai, lai neveidotos pelējums.
Arī par kāpņu telpu ir jāparūpējas – lai tur logos nebūtu šķirbas, radiators būtu atbilstoši ekonomiski noregulēts un logi un durvis vērtos pietiekami blīvi, neveidojot siltuma zudumus.
Balansēšana un regulēšana
Daudz siltuma var ietaupīt, sakārtojot mājas apkures sistēmu. Kā pierādījusi prakse, māju energoefektivitātē būtisku uzlabojumu sniedz atklāto siltā ūdens cauruļu izolācija. Siltuma sadales sistēmā jābūt temperatūras regulētājam, kas ļautu veidot apkures grafiku pa dienām un laikiem. Ja mājā ir viencauruļu sistēma, ieteicama ir apkures sistēmas balansēšana.
Dinamiskās balansēšanas laikā uzliek vārstus un ventiļus uz caurulēm, nodrošinot, ka visos mājas dzīvokļos ir vienāda gaisa temperatūra. Nebalansētā sistēmā iespējams, ka temperatūra dzīvokļos būtiski atšķiras, jo iekšējās sistēmas ir novecojušas un tām dažādās vietās ir dažāda siltuma caurlaides spēja. Sildķermeņiem dzīvokļos jābūt bez iekšējām nogulsnēm. Aizsērējis radiators sniedz tikai mazu daļu no paredzētā siltuma, un apkures nauda aiziet secen.
Pat vienas mājas dažādos dzīvokļos var atšķirties temperatūra, kā arī katram cilvēkam ir cita komforta temperatūra. Regulējami radiatori sniedz tieši tik daudz siltuma, cik jums ir nepieciešams.
No rēķinu viedokļa tas gan būs efektīvi tikai tad, ja katram dzīvoklim ir savs siltuma skaitītājs vai siltuma patēriņa sadalītājs (alokators). Tomēr pret pārmērīgām individuālām energotaupības aktivitātēm daudzdzīvokļu mājas apkures sistēmas regulācijā atsevišķi speciālisti iebilst.
Visas mājas inženiertehniskās sistēmas, arī apkures sistēma, ir mājas iedzīvotāju kopīpašums. Mājas ārējās norobežojošās konstrukcijas notur siltumu kā termoss.
Iekšējām starpsienām ir daudz mazāka siltumnoturība. Kad sistēma ir sabalansēta, katra iedzīvotāja miteklī ir nodrošināta normatīviem atbilstoša temperatūra. Ja kāds dzīvokļa īpašnieks grib krasi ekonomēt, viņš siltumu “savāc” no apkārtējiem dzīvokļiem. Un dara to …bez maksas. Iespējams, ka labākais risinājums ir, ja ar energoekonomiju nodarbojas visa māja, pieņemot vienādus noteikumus arī par siltummezglā iestatīto temperatūru apkures sezonā.
“Par komforta temperatūru dzīvoklī pieņemts uzskatīt +21 vai +22 grādus. Ja mājas siltummezglā iestatītā temperatūra apkures sezonā ir +22 un vairāk grādu, pilnīgi iespējams to samazināt par grādu vai pat diviem.
Aprēķināts, ka, samazinot temperatūru par vienu grādu, ēkā var ietaupīt 5% no enerģijas patēriņa.
Ja tie būs divi grādi, jau sanāks 10%,” iesaka konkursa “Energoefektīvākā ēka 2022” eksperti. “Tāpat telpu temperatūru iespējams efektīvi regulēt, mainot dienas un nakts režīmus – zemāka temperatūra naktīs sniegs ietaupījumu, turklāt gulēšana ir pat ieteicama vēsākās telpās, ap +19 grādiem. Siltuma ražošanas izmaksas var samazināt, uz nakti samazinot karstā ūdens ražošanu, padevi vai cirkulāciju. Protams, pirms tam ir jānoskaidro mājas iedzīvotāju vajadzības, lai no rīta pirmajiem iemītniekiem nav jāiet aukstā dušā.”
Pret vēsturi – ar pietāti
Energoefektivitātes problēmas vēsturiskajās ēkās līdz šim risinātas ar logu un jumta segumu nomaiņu, kā arī pagalma fasāžu siltināšanu, izmantojot modernus sintētiskus materiālus, kas bieži ēkas vērtību pazemina.
Siltumenerģijas zudumi vēsturiskās ēkās ir atkarīgi no ēkas veida, arhitektoniskā, būvtehniskā risinājuma, būvniecības darbu izpildes kvalitātes, laika gaitā radītajiem bojājumiem un nolietojuma. Ēku energoefektivitātes uzlabošanai šādās ēkās nepieciešama rūpīga pieeja. Vispirms jānovērtē siltuma zudumu vietas, pēc tam, saudzīgi attiecoties pret kultūrvēsturiskām vērtībām, jāizstrādā enerģijas taupīšanas risinājumu komplekss.
“Paaugstinot vēsturiskās ēkas energoefektivitāti, jāprognozē paredzamās sekas tās saglabāšanai ilgtermiņā. Vēsturiskām ēkām ieteicams pielietot tradicionālus, ar būvniecību nesaistītus, izmaksu ziņā lētus, bet ēkas stilam atbilstošus siltuma taupīšanas pasākumus,” iesaka Ināra Bula, “ICOMOS Latvija” un Latvijas Restaurācijas biedrības biedre.
“Piemēram, sakārtojot nekoptus logus un ārdurvis, bez to nomaiņas, siltuma zudumus ēkā var samazināt vidēji par 10–20%. Aizkari vai žalūzijas, īpaši diennakts tumšajā laikā, samazina siltuma zudumus pat līdz 5%. Siltināšanā jāizvairās no neatbilstošu būvizstrādājumu lietošanas.
Piemēram, plastmasas logu lietošana patiesībā ir vēsturiskas ēkas mikroklimatam nepiemērota un dārga, ja tiek uzskaitīti visi izdevumi.
Arī tie, par ko šobrīd netiek maksāts, kā dabas piesārņojums nepieciešamo materiālu saražošanai un nolietotu logu pārstrādes izmaksas. Jāapsver enerģijas taupīšana, izmantojot mūsdienu viedās apkures sistēmas. Tostarp arī apsildāmās grīdas tur, kur to izmantošanu pieļauj objekta specifika.”
