Māja, kura sauca atpakaļ. Ciemos atdzimušā Čiekurkalna namā 0
Lolita un Juris Dombrovski kopā ar meitu, jauno operdziedātāju Marlēnu Keini, viņas vīru, Nacionālās operas kora dziedātāju Arvīdu Keini un Lolitas mammu Judīti Visocku pašu spēkiem pilnībā atjaunotajā koka mājā Čiekurkalnā dzīvo jau divpadsmit gadus.
Precīzāk gan būtu teikt, ka Lolita un viņas mamma pēc daudziem gadiem atgriezās namā, kurā reiz bija mitušas un ar kuru saistījās siltas atmiņas. Šajā 1903. gadā celtajā kādam vācu ārstam piederošā ēkā kādreiz dzīvoja Lolitas vecmāmiņa ar ģimeni, te pasaulē nāca Lolitas mamma, vēlāk arī pati Lolita. Padomju gados namā izveidoja komunālos dzīvokļus ar kopīgu virtuvi un tualeti, satilpinot sešas ģimenes. Tobrīd Lolitas vecāki jutās ļoti laimīgi, kad varēja šo ēku pamest un pārcelties uz piešķirto dzīvokli daudzdzīvokļu mājā Pļavniekos.
Kad Latvija bija atguvusi neatkarību, Lolita ar vīru Juri nolēma atgriezties iemīļotajā Čiekurkalnā. Pat jau iegādājās zemes gabalu, uz kura plānoja būvēt māju. Taču kādudien Lolita nejauši gāja garām namam, kurā bija pavadījusi bērnību un pusaudža gadus, un viņai iesāpējās sirds, redzot, cik briesmīgā stāvoklī ir šī ēka. Tā bija izdemolēta un degusi. Latvijas Būvinženieru savienība bija izdevusi dokumentu, kurā rakstīts: “Vidējais ēkas nolietojums ir 80%. (..) atjaunot vai rekonstruēt ēku nav lietderīgi. Ēkas turpmāka ekspluatācija nav pieļaujama, un to nepieciešams nojaukt.” Bet Lolita sāka neatlaidīgi interesēties, kam šī māja pieder un vai to ir iespējams iegādāties. Izdevās noskaidrot, ka vienas nama daļas īpašnieks ir vācu ārsta radinieks, otras – kāds Latvijas pilsonis. Lolita uzrakstīja vēstuli mājas daļas īpašniekam, kas dzīvo Latvijā, bet atbildi tā arī nesaņēma. Par laimi, pēc laika viņa laikrakstā pamanīja sludinājumu, ka viens mājas īpašnieks savu daļu pārdod.
Kad bija iegādājušies šo mājas pusi, Lolita un Juris sāka interesēties, kā tikt pie ēkas otras puses, kas piederēja Vācijas pilsonim. Kad beidzot bija izdevies ar viņu sazināties, vīrietis apgalvoja, ka savu īpašumu pats vēloties atjaunot, bet to neplānojot darīt tuvākajā laikā. Nelīdzēja Lolitas teiktais par savstarpēju izdevīgumu un to, ka māja sabruks, ja neremontēs. Tad Lolita uzzināja, ka vācietis savu īpašuma daļu ir norakstījis māsai Latvijā. Pēc diezgan ilgām diskusijām šī sieviete bija ar mieru īpašumu pārdot, un Dombrovski varēja ķerties pie mājas renovācijas. Rūpes uzņēmās ģimenes galva Juris, kurš ir mākslinieks mēbeļu galdnieks, pašmācības ceļā apguvis arī mēbeļu restaurāciju. Kad pēc vairākiem gadiem apjomīgais darbs bija paveikts, ģimeni pārņēma sajūta: beidzot esam atgriezušies mājās.
Vēl bija atlicis māju iekārtot. Arī šo darbu uzņēmās Juris. Viņš ne tikai izvēlējās krāsas sienām, bet pats savām rokām izgatavoja skaistas īsta koka durvis un logus. Jurim patīk senatnīga stila mēbeles, tās, kas gatavotas no skaidu plāksnēm, viņš par mēbelēm neatzīst. Atbilstoši savai gaumei viņš iekārtoja plašo atpūtas telpu. Tajā izveidots stūrītis ar atjaunotām rokoko stila mēbelēm, pie pretējās sienas novietota tumši brūna senatnīga stila sekcija. Vieta atvēlēta arī kamīnam un ērģelītēm. Savukārt Lolitai labāk patīk mūsdienīgas mēbeles. Virtuve veidota atbilstoši viņas vēlmēm. Plašās telpas vidū novietots liels koka galds, pirkts antikvāro mēbeļu veikalā. Pie sienām – ietilpīga virtuves iekārta. Lolita stāsta, ka jau labu laiku cenšas iegādāties citu galdu – tikpat lielu, bet baltu. Pagaidām tādu nekur nav izdevies atrast. Virtuvē jauko noskaņu vairo gan pie sniegbaltajiem aizkariem piestiprināti koši sarkanie mākslīgie ziedi, gan akvārijs ar krāsainām zivtiņām. Bet mājas pirmajā stāvā iekārtots atsevišķs dzīvoklis Lolitas mammai.
– Ir ļoti labi, ka mamma mums ir līdzās, bet vienlaikus var dzīvot savu dzīvi, – teic Lolita.
– Domāju, māja uzsūc un saglabā to siltumu, ko saņēmusi no cilvēkiem, kas te dzīvoja iepriekš. Mana vecmamma kara laikā šajā mājā devusi maizi gan vācu, gan krievu karagūstekņiem. Arī pret citiem ļaudīm viņa vienmēr izturējās ar sirsnību. Man šķiet, tieši viņas labestība, kas iesūkusies šīs mājas sienās, mani tik ļoti vilka atpakaļ. Šobrīd man ir svarīgi, lai te var pulcēties visa mūsu kuplā ģimene, un visi te jūtas omulīgi, – teic Lolita.
