Un tad namamāte vedina mūs ielūkoties dzīvojamā istabā: – Esmu Ūdensvīrs, man nepieciešams plašums, daudz gaismas un gaisa. Tāpēc interjerā nav nekā lieka. Ralfs ieteica izveidot iekaramos divu līmeņu griestus un daļu gaismas ķermeņu novietot zem matēta stikla plāksnēm. Viņš gribēja, lai mala ap piekārtajiem griestiem būtu melna. Sākumā pretojos, taču Ralfam tomēr izdevās mani pārliecināt. Tiesa, viņš arī grīdu ieteica krāsot melnu. Pret to gan es kategoriski iebildu, toties piedāvāju savu risinājumu – nokrāsot kājlīsti melnu. Ralfam patika. Man arī. 2
Ieraudzījusi, ka manu uzmanību ir piesaistījis Jāņa Brektes akvarelis un tad arī Jura Ģērmaņa pastelis, Indra smaidot teic, ka visi viņas mājā redzamie mākslas darbi ir nevis pirkti, bet saņemti dāvanā. Piemēram, Juris Ģērmanis viņas portretu esot uzskicējis dažu minūšu laikā un pateicis, ka tā viņš Indru redzot: smaidīgu un ar lielām acīm. Savukārt Ralfs Jansons divas savas gleznas uzdāvinājis Indrai uz sālsmaizi. Bet par vienu no Daiļa Rožlapas darbiem ir īpašs stāsts.
– Reiz agri no rīta zvana man Dailis un noslēpumaini saka: nu, tāda meitene Indra, tev būs jābrauc pie manis ciemos! Aizbraucu, Dailis stāsta: vakar visu nakti nomocījos, nevarēju aizmigt, nolēmu celties un pamālēt; nezināju, kā iesākt, jau gaismiņa svīda, tad iedomājos par tevi un pēkšņi viss aizgāja, tātad tā bilde ir tavējā, – atceras Indra un piebilst: – Mēs ar dēlu daudz laika pavadām virtuvē, tāpēc šī glezna savu vietu ir atradusi šeit.
Jautāta, kā viņa jūtas šajā pa daļai pašas izveidotajā dzīves telpā, Indra smaidot teic: – Sajūtas ir brīnišķīgas. Te ir mana valstība, te mani nekas nenomāc. Te es brīvi elpoju, brīvi kustos. Šī telpa ir mana, jo tā atbilst manai būtībai.
