Ciemos brīnišķīgi atjaunotā jūrmalnieces namā, kur ikvienai lietai savs stāsts 2
Vēl februāris, bet miklais gaiss jau smaržo pēc sveķiem, miglas un pavasara. Esam atbraukuši nedaudz pirms norunātā laika. Un labi vien ir. Mūs apskauj tāds miers, ka gribas kādu brīdi vienkārši paklausīties, kā elpo zeme un jūra. Un tad vārtiņi sparīgi atveras, un namamāte, gaiši smaidot, mudina mūs ar fotogrāfi nākt iekšā. Namamātes vārds ir INDRA KALVĀNE, viņa ir ilggadēja Jūrmalas domes darbiniece, turklāt patlaban Kauguru Kultūras namā ir skatāma viņas pirmā fotoizstāde “Vilnis”.
Indra ir dzimusi jūrmalniece, te skolojusies un visu mūžu arī strādājusi. Jautāta, vai šī ir viņas dzimtas māja, Indra sparīgi krata galvu: – Nē, nē, mēs to nopirkām 1999. gadā. Tā bija pa pusei sabrukusi vasarnīca ar nopuvušu jumtu. Par laimi, pārnesumi vēl nebija puves skarti. Nomainījām un pacēlām jumtu, pārmainījām iekšējo plānojumu, nosiltinājām ārsienas.
Mājas renovācija notikusi divās kārtās: vispirms paveikti lielie pārbūves darbi, tad kādu brīdi atvilkta elpa, bet pirms sešiem gadiem saimniece ķērusies pie interjera ierīkošanas.
– Sajutu, ka ir kaut kas jādara. Izstāstīju dažas savas ieceres draugam māksliniekam, nu jau nelaiķim Ralfam Jansonam. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks un izcils mākslinieks – ne vien gleznotājs, bet arī interjerists, iekārtojis Jūrmalas pilsētas muzeju, veidojis interjeru Rīgas zoodārza Tropu mājā. Ralfs bija ar mieru atbraukt un apskatīties. Sākām ar skapi, ko biju pārvedusi no savām bērnības mājām un nolikusi priekštelpā. Labs koka skapis ar oša apdari, ietilpīgs, mīļš, bet vizuāli jaunajā vietā tas īsti neiekļāvās, – atceras Indra. – Ralfs ieteica nokrāsot skapja durtiņas ķiršu sarkanā krāsā un šādas pašas krāsas joslu turpināt arī uz griestiem. Nokrāsojām. Glīti, bet ļoti pareizi. Tad Ralfs saka: ja negribi, lai ir tik pareizi, ņem kopā ar puiku (viņš tobrīd Jūrmalas mākslas skolā mācījās) un uzglezno katrā rūtī pa taurenim (šo motīvu viņš bija ieraudzījis uz pufiem un dīvāna spilveniem, ko pirms neilga laika biju nopirkusi). Sākumā šaubījos, vai mācēsim, bet Ralfs iedrošināja – tas taču nav izstādei, bet pašu priekam.
