Ciemos Valdas Podkalnes un Haralda Jegodzienska gaišajā mājā, kas iedvesmo mākslai 0
Mākslinieku VALDAS PODKALNES UN HARALDA JEGODZIENSKA māja Pierīgā ir mākslas darbs. Tas tapis no domas par gaismu un plašumu. Tajā koncentrētas gan divas dzīves, gan divu cilvēku lietas un sajūtas. Un pašu radītā māja viņus iedvesmo mākslai, šobrīd top darbi izstādei Luksemburgā.
Āra plašums turpinās iekštelpās, itin kā sienu nemaz nebūtu. Pa lielajiem logiem saules gaišums viegli tiek iekšā un priecīgi atstarojas gaišajos griestos un sienās. Trīsreiz pārkrāsojuši, līdz dabūjuši tieši šo – vaniļas toni. Krēslai metoties, saules misiju turpina dažādie gaismekļi. Visvairāk skatu saista brīnumainā lampa ar papīra lapām. – Mums Ziemassvētki ir cauru gadu, Haraldam lampa atgādina bērnišķu prieku, ieraugot izgreznotu Ziemassvētku eglīti. Uz lapām teksti par mīlestību daudzu tautu valodās no visas pasaules. Mūsu draugi lapas papildina ar saviem tekstiem. Gidons Krēmers uzrakstīja dažas taktis no Paganīni partitūras. Lampa ir vācu gaismas guru Ingo Maurera darbs, – stāsta Valda un Haralds ieslēdz vēl dažas lampas. Tās izgaismo lietu kārtību. Viņu mājās visas lietas tiek koncentrētas “kārtības salās”. Vienkop visi svečturi, vienkop visi stikla cilindri ziediem, vienkop tējas tasīšu kolekcija un daudzas citas “kārtības salas”.
– Koncentrēt lietas ir mana ideja, jo nāku no Vācijas, – pasmaida Haralds un stāsta, ka saplūstot kopā divām mājsaimniecībām, rodas daudz lietu. Ko darīt? Viena no iespējām ir visu lietu koncentrācija. Šādā variantā priekšplānā izvirzās ne tikai lietu kārtība, bet arī, lietām blakus esot, tūlīt saskatāma to kvalitāte. Katras grupas spēlētāji ir spilgtas individualitātes. Ap astoņstūru galdu ir astoņi dažādi krēsli, un tomēr tos vieno saskaņa. Un tālāk zāles otrajā pusē – 20. gadsimta 40., 50. un 70. gadu atpūtas krēsli, katrs ar savu raksturu. Haralds uzskata, ja kāda laika lietai piemīt kvalitāte, tā saskanēs ar cita laika prasmīgi pagatavotu lietu. Raksturs piemīt ne tikai atpūtas krēsliem, bet arī blakus esošajām stāvlampām ar to individuālo starojumu.
– Mēs gribam justies harmoniski, tālab ievērojam direktīvu. Ja mums kaut kas ir jāizlemj, abiem jāpiekrīt. Līdz ar to rodas harmonija, kuru abi esam vēlējušies – bez kompromisiem – stāsta Haralds un Valda turpina: – Arī mākslas, mūzikas un dizaina uztverē esam uz viena viļņa. Dizaina izpratni esmu apguvusi Rīgas Lietišķās mākslas skolā direktora Imanta Žūriņa laikā un uzaugusi skandināvu dizaina burvības iespaidā, vēlāk studējusi Mākslas Akadēmijā Dizaina nodaļā. Un Haralds ir “Bauhaus” stila cienītājs. Abas pozīcijas saskan.
Reizēm draugi jautā, kāpēc mums vajadzīgi tādi plašumi? Taču viss ir veidojies organiski. Mana bērnība pagāja Pārdaugavā Kuldīgas ielā, privātmājā ar lielu dārzu. Kopā ar Haraldu dzīvojām Vācijā viņa mājā, kādreizējā lauksaimniecības kompleksā, kas vēlāk tika nodots māksliniekiem dzīvokļu un darbnīcu izbūvei. Savai dzīves telpai Haralds pārbūvēja bijušo zirgu izjādes halli. Pēc tam dzīvojām Rīgas centrā, bet arī plašumā. Man kopš jaunības kopā ar draugiem bija lauku māja – ozoli, tūja, bērzu birztala… Un tas viss, kur esam dzīvojuši, tagad ir koncentrējies šeit. Viss saplūdis vienā.
Un Haralds pabeidz domu, ka viņam ir svarīgi zināt, kur dzīvo, nevis Ņujorkā vai Londonā, bet šeit – tālab saglabāta šīs mājas dvēsele – apaļā krāsns istabas augstumā. Haralds un Valda savu dzīves konceptu ir īstenojuši šajā mājā ar visām atsaucēm un citātiem no agrāk piedzīvotā, un pat ēkas stāvus savieno gaismas ceļš. Augšstāvā ir katram sava darbnīca.
Haralds Jegodzienskis ir gleznotājs, bet būtībā – procesu iniciators. Pārceļoties uz šejieni, Haralds garāžā deponēja liela izmēra rāmi apvilktu ar audumu gleznošanai. Un pēc vairākiem gadiem ūdens notecējumi no caurā jumta un pelējums uz šā audekla bija radījuši neatkārtojamu ainavu, pats no sevis bija radies mākslas darbs. Haralds domājis, kā gan viņš šo fascinējošo paraugu varētu pārtulkot savos darbos. Juties kā alķīmiķis, un ierosinājis procesus, kuru rezultātus nu var redzēt viņa jaunākajos darbos. Tā ir abstraktā glezniecība, kuras pamatā izmantoti citāti no Bībeles par gaismu un gleznas atgādina, piemēram, ainavas vai pļavas…
– Vēl arvien savos darbos bieži izmantoju porcelānu, tas man šķiet visatbilstošākais manu domu transformācijai materiālā, jo allaž esmu uzskatījusi, ka porcelāns ir tik trausls kā dzīve, – stāsta izcilā keramiķe Valda Podkalne, kura jau ilgus gadus strādā abstraktās tēlniecības jomā, izmantojot dažādus materiālus: – Mana tēma šobrīd ir balanss. Tas nerodas pats no sevis. Ir intensīvi jāstrādā, lai to dzīvē panāktu. Savos jaunajos darbos, kas būs izstādē Luksemburgā, runāju par balansu starp materiāliem, kas simbolizē dzīvi.
Kad esam aplūkojuši jaunos darbus, Valda ar Haraldu aicina pie galda zem gaismekļa ar tekstiem par mīlestību. Valda ir izcepusi ābolu plātsmaizi, ko mākslinieciski rotājusi ar mellenēm un avenēm. Haralds pajoko, ka mellenes ir viņam par godu, jo latviski viņa uzvārds ir fon Mellene. Un dzeram kafiju no porcelāna, tik trausla kā dzīve. Un apkārt ir silta gaisma un plašums, un līdzsvars.
