Māja Fricim un divi gadi cauri tuksnesim. Intervija ar televīzijas raidījuma vadītāju Baibu Zvaigznīti 0
“Tā taču ir – Baiba Zvaigznīte, tā, kas vadīja “Mājokļa jautājumu”!” – droši vien daudzi priecīgi iesaucas, atkal redzot Baibu televīzijā, šoreiz “Re:TV”. Latvijas Reģionu televīzijā viņa veido jaunu raidījumu “Deputāts tuvplānā”, kas būs skatāms sestdienu vakaros. Bet kur viņa divus gadus bija pazudusi? Izrādās, arī Baibas dzīvē bijis mājokļa jautājums, bet ne tikai. Devāmies uz Valmieru.
Pa ceļam atceros visu, kas par Baibu Zvaigznīti zināms. Viņa ir drosmīga un strauji maina savu dzīvi, viņai patīk riskēt. Apprecējās jauna, kad divus dēlus un meitiņu bija izauklējusi, sāka strādāt kafijas veikaliņā “Monte Kristo kafijas republika”. Pēc trim darba gadiem uzrakstīja atlūgumu, taču pēdējā darba dienā kafejnīcā iegriezās populārais televīzijas žurnālists Jānis Domburs un uzaicināja Baibu vadīt jaunu raidījumu “Riska cena”. Mazāk ticams, ka viņš slaido un skaisto sievieti būtu redzējis kādā deju kolektīva “Gatve” koncertā, vairāk – ka televīzijas “Dove” reklāmā. Un Baiba riskēja – kāpēc ne!? Nokļuva televīzijā tolaik mums visiem gluži jaunā sfērā – investīciju tirgi, fondu birža, noguldījumi…Un izkoda šo smago tēmu. Starp citu, Baiba bija pirmā privātpersona, kas veica biržas darījumu internetā. Tad darbs slavenajā “Labvakar!”, filmu radīšanas pasaule studijā “Deviņi”, pa vidu šķiršanās no pirmā vīra, un beidzot skatītāju iemīļotais “Mājokļa jautājums”. Varējām vērot, kā pārtop cilvēku ierastā dzīves telpa, un priecāties līdzi, redzot aizkustinājumu raidījuma varoņu sejās. Baiba ir producente, redaktore, raidījumu vadītāja – bagātīga pieredze! Bet kur viņa bija pazudusi?
Jau divus gadus Baiba Zvaigznīte un viņas vīrs Matīss Siliņš dzīvo gandrīz pie igauņu robežas, aiz Zvārtavas, meža vidū Gaujas malā. Katru pirmdienu viņa brauc uz Valmieru, nedēļu strādā “Re:TV” un piektdienas vakaros dodas atpakaļ uz mājām. Kā ienāca prātā no Rīgas centra pārcelties uz tāliem laukiem?
– Tā vienkārši notika. Mums ir sunītis Fricis, taksis. Tad tu nevari pie vieniem braukt ciemos, tāpēc ka tur riebjas suņi. Tad tu nevari pie otriem doties, tāpēc ka tur ir desmitreiz lielāks suns par Frici. Un tā sākām meklēt vasaras māju Fricim. Matīsam Rīgā beidzās darbi, un es jau sen pa mājām dzīvoju. Sapratu – jā! Man taču te, Gaujas malā, būs ko darīt! Jo līdz tam dzīvojām īrētā dzīvoklī Puškina ielā. Sakravājām mantas un aizbraucām uz mežu. Mani bērni jau lieli, es pie viņiem braucu ciemos uz Rīgu, Matīsam nav bērnu. Mums ir kopīgi suņi. Esam ārprātīgi suņu mīļi. Vēl mums ir fantastisks Bernes un vācu aitu šķirnes jauktenītis, auklē pilnīgi visus, sākot no maziem bērniem, beidzot ar kucēniem. Nezinu, no kurienes sunim tāda informācija!? Mēs jau vēl gribam, bet saprotam – stop, jānomierinās! Uz suņu patversmi es nedrīkstu iet, es tur visus savākšu, – Baiba smaidot stāsta. Tikpat smaidīga uz Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas fona pirms jaunā gada viņa aicināja piedalīties “Re:TV” labdarības akcijā “Atnes prieku ķepaiņiem!” un ziedot vientuļajiem dzīvniekiem patversmēs Cēsīs, Rēzeknē, Ogrē, Talsos un citos Latvijas reģionos. Skatoties šo sižetu, domāju – kā tas ir, ka slavens cilvēks pārceļas no galvaspilsētas uz laukiem un no lielas televīzijas uz reģionu televīziju?
– Ko nozīmē – slavens cilvēks? Tā taču nav nekāda vērtība! Labs cilvēks – jā. Bet slavens? Nu nē! Latvijā vispār kļūt slavenam… izkaujies bārā un esi slavens, par tevi lasa visās avīzēs, tu esi stārs, – Baiba smejas. Darbam reģionu televīzijā viņu uzaicinājis Vidzemes televīzijas vadītājs Ingemārs Vekteris. Viņš meklējis pieredzējušus televīzijas darbiniekus, un Valkas mērs Vents Krauklis ieminējies, ka mežā mētājas vērtīgs kadrs. Šobrīd Baiba vēlas ielikt sliedēs jauno projektu – raidījumu “Deputāts tuvplānā”. Ak, vai, nopūšos, bet Baiba sparīgi oponē:
– Nupat intervēju Hosamu Abu Meri. Viņš ir fantastisks, inteliģents. Jau tagad Saeimā ir ienākuši citādi cilvēki. Bet mēs viņus nezinām, zinām tikai vecos bukus, kuri turas pie saviem krēsliem, ka nost nedabūt. Bet tas ir laika jautājums. Piekrītu Hosamam, kurš teica – viss jau ir sācis mainīties. Es tiešām tam ticu. Nu nav tas velns tik melns, kā viņu mālē. Vajag domāt pozitīvi!
Bet ko pozitīvu Baibas dzīvē ir devuši divi gadi laukos?
– Pārmaiņas mūsu attiecībās. Esam izgājuši cauri tuksnesim, un atziņas un mācības vēl atnāks. Domāju, šis ceļš vairāk bija vajadzīgs Matīsam. Viņš ir desmit gadus jaunāks, un ir lietas, kas cilvēkam jāapgūst. Es uzskatu, ka nav ideālu cilvēku, ir ideāli piemēroti partneri. Mēs abi domājam, ka esam viens otram ideāli. Tomēr abi esam ļoti temperamentīgi, emocionāli. Matīss ir lauva, un es pēc mēness zīmes arī esmu lauva. Viegli nav, bet interesanti. Uzskatu, ka man ir nereāli paveicies, ka satiku Matīsu, – atzīst Baiba. Kā tad var satikt savu ideālo partneri? Droši vien Matīss Baibu ieraudzīja televīzijā. Izrādās – viņš tolaik televīziju vispār nav skatījies. Portālā draugiem.lv ieraudzījis skaistu melnbaltu bildi no labdarības fotosesijas, kuras laikā tika vākti ziedojumi smagi slimajam fotomeistaram Jānim Gleizdam. Bilde tāda: fotogrāfs Jānis Deinats stāda kadru, bet Baiba sēž smilgās un sildās sedziņā. Matīsam bilde tā iepatikusies, ka sācis Baibai rakstīt.
– Skatos, puisis “Tu” raksta ar lielo burtu, liek komatus, neviena žargonvārda. Domāju – viņam gan ir jāatbild. Sākām sarakstīties, un viss notika strauji. Šajā vecumā jau vajadzētu saprast – ir vai nav. Apprecējāmies pēc deviņiem mēnešiem. Man vajag visu un ātri! Tā mierīgi dzīvot neprotu. Tādā ātrumā dzīvojuši, nonācām laukos. Bijām sajūsmā – cik forši – upe! – makšķerējam, sauļojamies, peldamies! Bet laukos dzīvei ir pilnīgi cits ritms, laukos nekas ātri nenotiek. Tu nevari atbraukt uz laukiem un gribēt – tagad man, lūdzu, pēc nedēļas darbu vai vēl kaut ko. Tev ir jāpadzīvo, jāiepazīstas ar kaimiņiem. Tā lēnām. Cilvēki sākumā uz tevi skatās – ā, atbraucāt uz laukiem dzīvot, nu,nu, labi, labi. Jā, viss ir labi, bet laukos nav darba. Matīss tagad tirgo logus, bet vienā brīdī mans tētis mūs pabalstīja, bija ļoti grūts laiks. Tas bija tuksnesis. Ar mūsu raksturiem 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā kopā ierobežotā telpā. Tu saproti, ka ir jānomierinās, jāsamierinās. Ja gribi būt kopā ar to cilvēku, tad esi spiests. Vai nu gribi, vai negribi. Jautājums jau ļoti vienkāršs. Vasarā sapratām, ka pa upi peld nauda – jo tur brauc laivotāji. Izpļāvām krastu, uztaisījām ugunskura vietu, galdu un solus. Nezinu, kāpēc, bet tūristi nāk pie mums pagalmā – vācieši, poļi, latviešu kompānijas. Tas ir interesanti, arī Rīgā mums bieži nāca ciemiņi. Sapratām – labi, lai nāk, acīmredzot tam ir kāds iemesls. Un viņi nāk, cienājam ar garšīgu kafiju. To gatavoju pa turku modei – tādu tumīgu, stipru, un runājamies. Tas ir apbrīnojami – mežā dzīvojot, esmu iepazinusies ar tik daudziem interesantiem cilvēkiem. Tā mēs sākām ar tūrismu nodarboties. Nu mums ir arī kanoe laivas, ko atdāvināja viena ģimene. Matīss ir ļoti komunikabls, ideju pilns, viņam ir vitāla nepieciešamība runāt, un viņš sadraudzēsies arī ar sētas stabu. Tā nu mēs te, laukos, dzīvojam. Šķiet, ja būtu palikuši Rīgā, būtu izšķīrušies. Bet esmu priecīga, ka tuksnesis ir galā, ka mēs to esam izturējuši. Atkal esmu pilna enerģijas un metos darbos un dzīvoju, – staro Baiba.
