Ciemos ievērojamā daiļdārznieka Aivara Laša skaistajā mājā un “sliņķu dārzā” 3
Vasara pašā plaukumā, gribas izrauties ārā ne vien no četrām sienām, bet arī no pilsētas mūriem. Tādēļ dodamies ciemos pie AIVARA LAŠA, viena no Latvijā ievērojamākajiem daiļdārzniekiem un dendrologiem, kas izskolojis vairākas dārzkopju paaudzes, veidojot un nostiprinot izpratni par skaistas un sakoptas vides nozīmi ikkatra cilvēka dzīvē.
Namatēvs sagaida mūs pie vārtiem. Spēcīgs rokasspiediens, sirsnīgs smaids un acīs tāds miers, kāds piemīt vien dārzniekam. Savulaik ar izcilību beidzis Bulduru Dārzkopības tehnikumu, Aivars Lasis 60 gadus šajā skolā ir bijis skolotājs, līdztekus darbam neklātienē pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultāti, iegūstot pedagoģijas maģistra grādu. Nopelniem bagātais skolotājs, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Andreja Zeidaka medaļu, Jāņa Pāvila II piemiņas medaļu, Barikāžu piemiņas zīmi. Veidojis apstādījumus Aglonas bazilikai, Priekules un Lestenes kapiem. Grāmatu “Ainavu un dārza veidošana”, “Mazdārziņu apstādījumi” un “Kapu apstādījumi” autors. 2010. gadā atzīts par Jūrmalas Gada cilvēku.
– Nāku no Tukuma rajona Zantes, bet nu jau 68 gadus esmu jūrmalnieks. Kā pabeidzu tehnikumu, tā arī paliku šeit. Deviņdesmitajos gados, kad darbiniekiem dalīja dzīvokļus, es dabūju trīs pirkstu kombināciju – toreizējai skolas vadībai nebiju tīkams, jo cīnījos pret skolas privatizāciju. Nācās griezties Jūrmalas domē, un man piešķīra vecu māju bez logiem un durvīm, taču, pierakstoties tajā mājā, mēs ar dēlu varējām iegūt īpašumā šo te zemi, 900 kvadrātmetrus. Veco graustu noplēsām. Jaunās mājas projektu taisīja arhitekts Arnis Dimiņš, esam ar viņu strādājuši pie Dzintaru Mežaparka – viņš kā arhitekts, es kā ekoloģijas autors. Dimiņš izvēlējās Jūrmalai raksturīgo koka arhitektūru. Sākām celt 2002. gadā, nodevām 2004. gadā. Nu jau desmit gadi, kā esam iekšā, – nama vēsturi stāsta saimnieks. Tomēr mazo ekskursiju nolemjam sākt nevis ar mājas, bet dārza apskati. Arī katram augam te ir savs stāsts un vēsture. Un sava vieta.
Uz jautājumu, kādi ir dārza veidošanas pamata principi, Aivars Lasis atbild: – Audzēkņiem allaž esmu mācījis, ka galvenais ir izvēlēties ekoloģiski pareizo augu – tādu, kas piemērots vietai, ir viegli kopjams un skaists. Tā veidojas sliņķa dārzs. Man ir astoņdesmit četri gadi, vairs negribas daudz locīties. Tādēļ esmu nopircis parketa licēju ceļgalu uzliktņus – ja dārzā kas jādara, rāpoju. Ģimenes ārsts priecīgs – tas esot ļoti veselīgi.
Pie vārtiem aug pīlādzis – lai atvairītu ienācējus, kam ļaunas domas. Agrāk pīlādzis esot stādīts trīs vietās – pie vārtiem, pie klēts un pie kūts. Līdzās pīlādzim – vīteņhortenzija. To Latvijā ir ieviesis dārzkopis Andris Orehovs. Skaists un izturīgs augs, tikai viena lieta esot jāņem vērā – dārzā iestādīts, pirmos trīs līdz piecus gadus tas neaug, tādēļ ar vīteņhortenziju ir jābūt pacietīgam.
– Ja gribam norobežoties no kaimiņiem, vajadzīgs dzīvžogs. Vislabāk izmantot vīteņaugus, jo tie aizsedz skatu no apakšas līdz pat augšai. Šajā sētas malā aug pīpju koks, kas lieliski atrisina problēmu. Gar sētas otru malu aug mežvīns, – skaidro Aivars Lasis. Un, norādot uz dekoratīvajām eglītēm, piebilst, ka tiem, kas vēlas pirkt formaugus, esot jābrauc uz Latvijas kokaudzētavām.
Jautāts, vai ar kokiem un puķēm ir jāsarunājas, namatēvs smaida: – Protams! Tas, kas nemāk sarunāties ar kokiem, nemaz nedrīkst par dārznieku strādāt. Paskaties kokam acīs, un uzreiz zināsi, kas viņam vajadzīgs. Turklāt koks pasaka arī to, kas tev pašam vajadzīgs. Un vēl iedod tev spēku un prieku.
