Zinātnieki “iekabina” kolhozniekiem 5
Kamēr cietumnieki lēja pamatus – arī viņu darbaspēks tika izmantots augstceltnes būvniecībā – un celtnieki montēja dzelzsbetona konstrukcijas, “tautu tēvs” nomira un reizē ar viņu nebūtībā aizgāja sapnis, ka lepnajā namā rosīsies lauku ļaudis. Kādreizējie kooperatori un zemnieki, kas tagad bija pataisīti par kolhozniekiem, nevienu dienu neizbaudīja sava darba augļus plašajā kino vai konferenču zālē vai kādā no astoņām auditorijām, apgūstot progresīvas metodes agrotehnikā un citās lauksaimniekiem nepieciešamās gudrībās. Nedabūja viņi arī izstāžu zāli, bibliotēku ar 40 tūkstošiem grāmatu, viesnīcu un kopmītni ar vairāk nekā 300 vietām. Pat vienu biljarda partiju nesanāca uzraut vai pasēdēt bufetē, jo Padomju Savienības jaunais vadonis Ņikita Hruščovs nosprieda, ka kolhozniekiem nepietiks naudas augstceltnes uzturēšanai un numuriņiem lepnajā viesnīcā, bet lauksaimniecības zinātnei nav vietas Rīgā.
Komunistiskās partijas līdera kursa maiņu uzķēra Fricis Deglavs, Zinātņu akadēmijas viceprezidents un Ekonomikas institūta direktors piecdesmitajos gados, kura lūgums – vienu no augstceltnes spārniem nodot zinātniekiem – tika uzklausīts. Kabinetu pēc kabineta ieņēma gaišie prāti un viņu vadītāji.
Kolhoznieku grāmatu krātuvi savām darba telpām dabūja akadēmijas priekšniecība. Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš arī šodien par darba kabinetu izmanto bibliotēkas darbiniekam domāto telpu, bet senāta sēdes sasauc biljarda zālē, toties akadēmijas sanāksmes notiek bijušās bufetes telpās.
Uz lielo konferenču zāli neatlaidīgi pretendēja Valsts filharmonija, kura to bija nolūkojusi kā pastāvīgu koncertu rīkošanas vietu. Stīvēšanās beidzās ar akadēmijas uzvaru – zinātnieku pārziņā nonāca teātra izrādēm un koncertiem piemērota skatuve ar orķestra bedri, amfiteātris ar 800 vietām un jau pieminētais “skeletiņš”, par kura eksistenci tolaik daudziem nebija ne jausmas. Divas nelielas lūkas zāles aizmugurējās sienas augšdaļā, kas pamanāmas tikai ļoti acīgam vai zinošam cilvēkam, netraucēti ļāva vērot zālē notiekošo. Abi lūramcaurumi saglabājušies līdz mūsdienām. “Mērķis bija ne jau sniegpārsliņas zālē izkaisīt, bet novērot cilvēkus,” ironiski spriež vēsturnieks Ainārs Bambals, piebilstot, ka, visticamāk, ar to nodarbojusies Valsts drošības komitejas tehniskā daļa. Kaut ko līdzīgu viņš redzējis arī Lietuvā.
