Juris Lorencs: “Megsits” un dzīve bez karaliskajiem tituliem 0
Nekas nav jauns zem šīs saules! Mammas māsīca, saukta Ritas tante, mīlēja stāstīt par neaizmirstamu notikumu no savas jaunības – karaļa Eduarda VIII atteikšanos no troņa mīlestības dēļ. 1936. gadā teju visas Latvijas meitenes esot sekojošas drāmai, kas tolaik risinājās Anglijā.
Četrdesmit divus gadus vecais troņmantnieks samīlējās amerikānietē Volisā Simpsonē, kas tobrīd vēl bija precētas dāmas statusā, un savas jūtas nemaz neslēpa. Tas bija nepieņemami toreizējiem politiķiem, baznīcai un konservatīvajai britu sabiedrībai. Nespēdams izturēt viņam adresēto spiedienu (šodien mēs teiktu – mobingu), pēc vairāku mēnešu ilgām pārdomām Eduards atteicās no troņa.
Lūk, viņa slavenie vārdi no radio uzrunas tautai: “Uzskatu, ka nespēju nest atbildības nastu un izpildīt karaļa pienākumus bez tās sievietes atbalsta, kuru mīlu.”
Šo stāstu atcerējos, vērojot milzīgo un joprojām neatslābstošo interesi par jaunākajiem notikumiem britu karaļnamā, proti – Saseksas hercogu Meganas un Harija lēmumu atteikties no karalisko pienākumu veikšanas un mēģināt dzīvot “kā visi”. Tātad bez karaliskajiem tituliem HRS (His/Her Royal Highness), turpmāk nepieņemot arī britu nodokļu maksātāju naudu.
Mediji šo rīcību momentāni nokristīja par Megsitu (Megxit), pēc analoģijas ar breksitu, Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. “Viņiem bija viss, par ko vien varēja sapņot – greznas kāzas, sava pils, nauda un slava! Izlutinātie bērni! Ko viņi vēl grib?” – šādus un līdzīgus viedokļus dzird joprojām. Vārds “Megsits” gan liecina, ka notiekošajā pirmām kārtām tiek vainota tieši Megana.
Patiesi, cilvēks nemainās! “Panem et circenses” – teica jau senie romieši. Tulkojumā no latīņu valodas – “maizi un izrādes”. Tagad uz brīdi kārta pienākusi teicienam “maizi un Megsitu”. Notiekošais ir milzīga dāvana britu (patiesībā visas pasaules) dzeltenajai presei, kas šo notikumu turpina zelēt joprojām.
Vienlaikus Saseksas hercogi iemantojuši dusmas par to, ka savu lēmumu darījuši zināmu nevis ar mediju un pat ne ar karaliskās ģimenes preses pārstāvju palīdzību, bet ar pašu sacerētu ziņu sociālajos tīklos. Arī vilšanos, ka tagad viņus varēs redzēt daudz retāk. Nepiedodama pašdarbība! Kas notiks, ja visi tā rīkosies!
Šī reakcija atklāj mūžsenu patiesību – ka slavenības patiesībā nepieder pašas sev, ka tās ir visas tautas īpašums.
Loģika šeit ir šāda – mēs maksājam jūsu rēķinus, skatāmies jūsu filmas, klausāmies mūziku vai runas parlamentā, tāpēc mums ir tiesības par jums zināt visu. Nu, gandrīz visu. Cik var noprast no pagaidām skopajiem Saseksas hercogu izteikumiem, tieši no tā viņi vēlējās aizbēgt. Sākt dzīvot pašiem savu dzīvi. Bet to laikam var saprast tikai tie, kuri jau pabijuši slavas augstumos.
Viens no bagātākajiem un zināmākajiem Indijas cilvēkiem, miljardieris Ratans Tata reiz atzinās, ka viņam nav lielākas laimes kā “pastaigāties kopā ar sunīšiem Francijas vai Spānijas pludmalēs – jo tur mani neviens nepazīst”.
Tikmēr visai negaidītu atklājumu izdarījuši pētnieki ASV – izrādās, ka šajā zemē ap 10% pusaudžu vecumā no 12 līdz 17 gadiem kaut reizi mūžā sociālajos tīklos ir aizvainojuši (izturējušies rupji, apsaukājuši, “mobingojuši” utt.) paši sevi. Šīs dīvainās, patiesībā izmisīgās rīcības mērķis – pievērst sev citu uzmanību. Skaties uz mani, te es esmu!
Latvijā nav aristokrātijas, pašiem savu baronu, hercogu vai karaļnamam piederīgo. Nav arī mantotas slavas un “vecās naudas”.
Kā jau jaunā valstī, mums ir “self-made” jeb “pašdarinātas” zvaigznes. Cilvēki, kuri visu sasnieguši pašu spēkiem.
Varbūt tāpēc daudzi cenšas turēties “uz skatuves” (kabinetā, deputāta krēslā utt.) līdz pēdējam – gan pārnestā, gan dažkārt pavisam tiešā nozīmē. Bet arī mūsu sabiedrībā ir kāds suverēns lēmums, kas tiek uzņemts ar apbrīnu, nožēlu, bet dažkārt ar ļaunu prieku. Tas ir patstāvīgi pieņemts lēmums par aiziešanu no politikas. Nevis izbalsošana, nevis padzīšana, bet cieņpilna aiziešana pēc paša lēmēja brīvas gribas. Varbūt esam ievērojuši – paiet brīdis, un šis cilvēks pazūd.
Par vecajiem aktieriem mums atgādina filmas, bet politiķis burtiski izgaist. Iet gadi, un mēs pēkšņi atceramies – bija taču tāds deputāts (ministrs, pilsētas mērs utt.), kurš agrāk vai katru dienu zibēja televīzijas ekrānā un avīžu lappusēs. Kur viņš ir tagad? Ko dara? Interesanti, kā iztiek bez politikas? Atbilde visdrīzāk būs – lieliski.
Starp citu – Eduards un viņa izredzētā Volisa nodzīvoja garu un skaistu mūžu, kopā pavadot 35 gadus. Neviens no viņiem ne reizi nenožēloja savu izvēli.
