KM paaugstina kultūras jomā strādājošo algas, tomēr “šķēres” ar kaimiņvalstīm arvien lielākas 12
Uz jautājumu, kādēļ cilvēks nolēmis kļūt par aktieri, mūziķi, bibliotekāru vai, piemēram, scenogrāfu, daudzus gadus rakstot par kultūru, ne reizi nav gadījies saņemt atbildi “tādēļ, ka par to labi maksā”. Ne tikai tādēļ, ka šīs profesijas prasa diezgan specifiskas prasmes – par klientu menedžeri bankā, ierēdni vai sabiedrisko attiecību speciālistu var kļūt gandrīz ikviens, turpretī par izcilu vai vismaz labu vijolnieku vai aktieri tikai retais –, bet arī tādēļ, ka atalgojums kultūras jomā strādājošajiem Latvijā tradicionāli atpaliek no vidējās algas valstī un šajā pašā jomā nodarbināto atalgojuma kaimiņvalstīs. Turklāt, kas vēl sliktāk, daļā kultūras jomu tas vēl joprojām nav atgriezies pirmskrīzes līmenī.
Koncertorganizācijas – dāsnāk atalgotās
Jau 2014. gadā pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma veikts pētījums “Atalgojuma analīze Baltijas valstu un pašvaldību profesionālajās koncertorganizācijās, teātros, operas un baleta teātros” liecina, ka Igaunijas kultūras organizāciju mākslinieciskais personāls saņem Baltijas valstīs lielāko atalgojumu gan absolūtos skaitļos, gan relatīvi attiecībā pret valsts sabiedriskā sektora vidējo atalgojuma līmeni. Tobrīd Latvijā kultūras nozarēs bija otrs lielākais atalgojums, bet zemākais, tāpat kā tautsaimniecībā kopumā, bija Lietuvā. Patlaban vismaz atsevišķās nozarēs Lietuva aizsteigusies Latvijai priekšā. Tas daļēji izskaidro, kādēļ tradicionāli vislabāk apmaksātie kultūras jomā bijuši operas, baleta mākslinieki un orķestru darbinieki, – viņi ir tie, kuriem būtu visvieglāk veidot starptautisku karjeru. Latvijas Nacionālās operas un baleta mākslinieki šogad ir visdāsnāk atalgoti – vidējā alga pirms nodokļu nomaksas šajā iestādē sasniegusi 1030 eiro, tādējādi nedaudz pat pārsniedzot vidējo algu valstī. Turpretī Latvijas orķestru darbiniekiem algu kritums krīzes laikā bijis visbūtiskākais, un tā ir viena no nedaudzajām jomām, kuras atalgojums nav sasniedzis pirmskrīzes līmeni. 2008. gadā Latvijas valsts finansēto orķestru mūziķu vidējais atalgojums, pēc KM datiem, bija visai cienījami 1003 eiro, bet šogad bruto alga sasniegusi tikai 930 eiro.
Patlaban atalgojuma atšķirības dēļ ar kaimiņvalstīm neesot manāma būtiska orķestra mūziķu aizplūšana uz kaimiņvalstīm, apgalvo Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO), kā arī VSIA “Latvijas koncerti” pārstāvji. LNSO komunikāciju speciāliste Dagnija Dižbite-Svarinska: “Jauni, talantīgi mūziķi, ja viņi studē ārvalstīs un viņiem ir darba piedāvājums, protams, paliek tur, tomēr nav tā, ka LNSO strādājošie mūziķi aizietu uz ārzemēm.” LNSO vadība neesot informēta arī par mūziķiem, kuri apvieno darbu vairākās koncertorganizācijās. Turpretī VSIA “Latvijas koncerti” mūziķi spēlē vairākos orķestros, apstiprina uzņēmuma komunikāciju pārstāve Rinta Bružēvica: “To savienot nav viegli pašiem mūziķiem, jo slodze ir ļoti liela, kā arī tas apgrūtina orķestru darba plānošanu. Ja atalgojums būtu lielāks, mūziķiem nebūtu jāraujas vairākos orķestros un mēs varētu piedāvāt darbu ārvalstu mūziķiem, vismaz uz laiku, kamēr mūsu pašu mūziķi, paveroties jaunām darba iespējām, iegūtu atbilstošu kvalifikāciju.”
VSIA “Latvijas koncerti” valdes loceklis Guntars Ķirsis norāda, ka valsts piešķirtais atalgojums kultūras nozarē strādājošajiem joprojām nav konkurētspējīgs ar privāto sektoru. “Kaut arī pēdējos gados vērojams neliels atalgojuma fonda pieaugums, aptuveni 5 – 8% gadā, tomēr tas nenosedz kopējo dzīves dārdzības pieaugumu. Neraugoties uz to, ka valsts sagaida no mums gan visaugstākās kvalitātes mākslinieciskos rezultātus, gan arī precīzu un kvalitatīvu menedžmentu, ar mums piešķirto atalgojuma fondu mēs nespējam konkurēt mūziķu atalgošanā ar kaimiņos esošo Igauniju, nemaz nerunājot par lielāko daļu citu Eiropas valstu. Tas noved pie labāko mūziķu aizplūšanas,” norāda Ķirsis.
Par populistisku Guntars Ķirsis sauc aicinājumu publiskot valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību darbinieku atalgojumu, jo, pēc viņa domām, tas radīs populistiskus mēģinājumus salīdzināt it kā vienas profesijas pārstāvju atalgojumu dažādos uzņēmumos, nepiedāvājot plašāku skaidrojumu par atšķirīgiem uzdevumiem. “Ieviestā atskaišu un nodokļu aprēķināšanas sistēma, juridiski sarežģīti starptautiski līgumi, vissarežģītāko tehnisko risinājumu nodrošināšana – tā ir mūsu ikdiena. Taču salīdzinājumā ar privāto sektoru, kurā līdzvērtīgu darbu iespējams atalgot krietni dāsnāk, mūsu iespējas ir stipri piezemētākas. Kapitālsabiedrības statuss mums ļauj veidot papildpakalpojumu piedāvājumu, un šie ieņēmumi palīdz kaut nedaudz būt saistošākiem nepieciešamo profesionāļu piesaistīšanai. Mēs ikdienā izjūtam to, ka mūsu labākos darbiniekus cenšas aizvilināt uz citām darbavietām,” uzsver VSIA “Latvijas koncerti” vadītājs.
LNSO pārstāve turpretī apgalvo – problēmas ar atsevišķu vakanču aizpildīšanu esot, taču tās galvenokārt “saistītas ar mākslinieciskiem apsvērumiem, nevis atalgojumu”. Var gan iebilst: ja atalgojums būtu konkurētspējīgs, jādomā, tas piesaistītu arī mākslinieciski spēcīgākus mūziķus.
Sāpju bērni – atmiņas institūcijas
Kultūras ministrija vairākkārt uzsvērusi, ka šogad īpaša uzmanība tiks pievērsta kultūras mantojuma iestāžu – bibliotēku un arhīva – darbinieku atalgojumam, kas būtiski atpaliek no vidējā atalgojuma kultūras nozarē. Tāpat varētu minēt arī muzeja darbinieku algas, kas gan šogad pieredzējušas būtisku, vairāk nekā 100 eiro lielu, pieaugumu, beidzot pārsniedzot pirmskrīzes apjomus. Protams, vēl joprojām var jautāt, vai aptuveni 830 eiro liela bruto alga, īpaši Rīgā, ir konkurētspējīga un atrisinās līdzšinējos muzeju štatu komplektēšanas izaicinājumus, kas lielākoties saistījās ar lielu darbinieku mainību (tātad nepieciešamību ieguldīt laiku un spēku strādājošo nemitīgā apmācībā), kā arī ar ievērojamu pirmspensijas darbinieku skaitu. Tomēr tas ir pozitīvs solis, kas vismaz daļu jauno muzeoloģijas speciālistu varētu motivēt palikt nozarē, arī cerībā uz turpmāku algu pieaugumu.
Savukārt arhīva darbinieki vēl joprojām pelna ievērojami mazāk nekā pirmskrīzes gados, Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža apstiprina: “Patlaban arhīva speciālistu alga ir 770 eiro pirms nodokļu nomaksas, pirms krīzes algās bija gandrīz tāda pati summa latos.” Arhīvi patlaban ļoti asi saskaroties ar grūtībām nokomplektēt štatu, pat neņemot vērā faktu, ka darbinieku skaits būtiski samazināts – no 690 strādājošajiem 2008. gada sākumā līdz 420 patlaban. “Pat grūti iedomāties, ko mēs vēl varētu optimizēt,” nosaka Māra Sprūdža, piebilstot, ka tiek domāts par atsevišķu funkciju nodošanu ārpakalpojumā un ar lielām cerībām gaidīta valsts pārvaldes reforma. “Pērn ļoti lielas arhīvu nozares vadītājs aizgāja strādāt uz ministriju par referentu ar simt eiro lielāku algu. Tas skaidri liecina par tendenci. Arhīvi pamatā turas uz pirmspensijas vecuma cilvēkiem, jaunie atnāk, pastrādā un aiziet, IT speciālistus vispār nespējam piesaistīt,” teic direktore.
Pretstatā arhīvu darbiniekiem KM pārziņā esošo bibliotēku darbinieki šogad piedzīvojuši būtisku algu pieaugumu, beidzot pārsniedzot pirmskrīzes atalgojumu. Vēl pagājušā gada nogalē Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) speciālisti saņēma ap 800 eiro pirms nodokļu nomaksas (855 pirmskrīzes laikā). “Kritums, protams, ir redzams – tāpat kā skaudrais fakts, ka šīs algas profesionāliem, augsti izglītotiem un pieredzes bagātiem informācijas un bibliotēkzinātnes speciālistiem ir ļoti zemas,” sacīja LNB komunikāciju speciālists Augusts Zilberts, kurš piebilda, ka ar cerībām tika gaidīts 2018. gads. Šis ir gadījums, kad cerības attaisnojušās: šogad Nacionālās bibliotēkas un Neredzīgo bibliotēkas darbinieku vidējais atalgojums pieaudzis līdz 900 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Algas audzē iespēju robežās
Latvijas kultūras darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Aldis Misēvičs sadarbību ar Kultūras ministriju vērtē kā veiksmīgu, norādot, ka ministrija meklē risinājumus atalgojuma paaugstināšanai, turklāt lielākajā daļā kultūras jomu – veiksmīgi. Lielākās problēmas esot ar tehnisko darbinieku atalgojumu. Šim viedoklim piekrīt arī Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) valdes priekšsēdētāja Daiga Gaismiņa-Šiliņa: “Šobrīd jau var just algas palielinājumu aktieriem, taču, piemēram, ar rekvizitoriem, teātra frizieriem, kuru darbs ļoti atšķiras no parasta friziera darba un kuriem tādēļ nepieciešama ļoti specifiska apmācība, arī gaismotājiem un citām tehniskajām teātra specialitātēm, ir sarežģītāk. Algas pieaugums ir, taču pagaidām ne tik liels, kā gribētos.” Tiesa gan, tehniskajiem darbiniekiem šogad algas kāpums bijis teju visbūtiskākais – teātros bruto alga pieaugusi no vidēji 751 līdz 801 eiro, Latvijas Nacionālajā operā un baletā – gandrīz par 100 eiro, no 642 līdz 737. Tomēr vidējie skaitļi neatklāj visu patiesību, jo pērn Nacionālajā teātrī vecākais skatuves strādnieks pelnījis arī 480 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Stāvoklis ar teātra darbinieku algām esot vienlaikus gan labāks, gan arī individuāli ļoti atšķirīgs, norāda Daiga Gaismiņa-Šiliņa: “Pirmkārt jau Kultūras ministrijas norādītie atalgojuma skaitļi ir vidējā alga, taču teātrī nodarbināto atalgojums var būtiski atšķirties. Es sacītu, ka patlaban situācija teātros sāk uzlaboties, un skaidrs, ka valstī ir tikai tik daudz naudas, cik tās ir. Ļoti lielas cerības lieku uz Radošo personu likumu, jo kultūrā pašnodarbināto joma līdz šim bija visnesakārtotākā.”
Runājot par atalgojuma atšķirībām reģionos, jāteic, ka Rīgā vidējā darba samaksa ir aptuveni 13% virs vidējās samaksas valstī, bet zemākā – 646 eiro par pilnas slodzes darbu – pērn bija Latgales reģionā. Šīs atšķirības esot spēkā arī teātrī, turklāt, piebilst Daiga Gaismiņa-Šiliņa, arī iespējas piepelnīties aktieriem vislielākās ir Rīgā. Tas savukārt būtiski ietekmē to, cik lielu pensiju pašreizējie teātra speciālisti saņems nākotnē, jo “ir aktieri, kuri strādājuši radio un TV, daudz mazāk tādu, kuri nebūtu meklējuši papildu darba iespējas, grūtāk ir ar citiem teātra speciālistiem”. Tomēr LTDS trūkst drošticamas informācijas par to aktieru situāciju, kuri pensionējas pēdējos gados, teic LTDS valdes priekšsēdētāja: “Situācija ar pensijām patlaban sāk mazliet uzlaboties, bet vēl joprojām saskaramies ar sajukumu tajā, kā aprēķina 90. gadu sākumā saņemto atalgojumu. Mēs ļoti cenšamies apkopot informāciju par vidējo atalgojumu, par pensijām, taču teātri mums nesniedz informāciju par konkrētiem cilvēkiem, un mums kā sabiedriskai organizācijai arī nav tiesību to pieprasīt. Protams, savu biedru, aktieru vidū cenšamies par to runāt, aicinām vērsties pie mums ar problēmām, bet jāsaka, latvieši nelabprāt stāsta par savām problēmām.”
Sāls uz brūcēm
Ir diezgan bezgaumīgi piesaukt, ka Igaunijā viss labāk nekā Latvijā, tomēr jāatzīst, ka vismaz no ārpuses kaimiņvalstī jūtama lielāka sakārtotība, stratēģiskāks skatījums. Atšķirībā no Latvijas, kur algu pieaugums, tostarp kultūras nozarē, izskatās lēkmjveidīgs, drīzāk atkarīgs no valdošās koalīcijas labvēlības vai tās trūkuma un tādējādi neprognozējams, Igaunijā 2014. gadā pieņemts dokuments “The general principles of cultural policy until 2020” (Kultūrpolitikas nostādnes līdz 2020. gadam). Igauņi šajā dokumentā ierakstījuši principus, pēc kādiem jāpieaug kultūras nozarē strādājošo algām. Piemēram, 2018. gadā dokuments paredzēja 22% pieaugumu, norādot, ka “pirmo reizi kultūras nozarēs nodarbināto minimālā (!) bruto alga pārsniegs 1000 eiro strādājošajiem ar augstāko izglītību vai strādājot amatos, kuros nepieciešama augstākā izglītība”. Gandrīz bezjēdzīgi pieminēt, ka visās kultūras nozares specialitātēs nepieciešama augstākā izglītība. Savukārt nākamajos gados, “ja Kultūras ministrija izvirzīs šādu priekšlikumu, atalgojums tiks paaugstināts par 7,5%, pat ja tas jau pārsniegs minimālo līmeni”. Runājot konkrēti – arhīva speciālistu atalgojums Igaunijā pārsniedz Latvijas kolēģu algu pusotras divas reizes – tiesa, viņi kaimiņvalstī atrodas Izglītības ministrijas pārraudzībā, turklāt algu kategorijās pielīdzināti ierēdņiem, sacīja Māra Sprūdža. Vismaz arhīvu speciālistu atalgojuma ziņā Latviju apsteigusi arī Lietuva, kur ilgstoši algas bijušas mazākas, bet, kopš tās pielīdzinātas lielo iestāžu speciālistu atalgojumam, par aptuveni 25% pārsniegušas Latvijas kolēģu līmeni.
Tajā pašā gadā Latvijā pieņemts līdzīgs dokuments algu pieaugumu nepiemin vispār, koncentrējoties uz nenoliedzami vērtīgiem, bet daudz grūtāk izmērāmiem elementiem. Vienlaikus, protams, jāatzīst, ka kultūras nozaru darbinieku situācija atspoguļo plašākas tendences – arī pārējās nozarēs strādājošie Latvijā saņem caurmērā mazāk nekā kaimiņvalstu kolēģi. Un ir jomas, kurās strādājošajiem vidējā alga ir vēl tālāks sapnis nekā muzeju darbiniekiem.
