Zaļā pieredze: Audēja darina maisiņu paklājus, studente izmēģina dzīvi bez atkritumiem 1
Ieaustos maisiņus vairs neskaita
Irēnai Lipskai plastmasas maisiņi rūpes nesagādā – jau pāris gadu savā lauku mājā Ludzā viņa no tiem auž paklājus un košas iepirkumu somas. Pērn vaļasprieks uzņēmis lielākus apgriezienus, jo ideju uzķēris Irēnas novadnieks Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas arhitektūras nodaļas students Ervīns Gorelovs, kas cenšas atrast veidus, kā plastikāta atkritumiem iedot otro dzīvi. Maisiņu aušana kļuvusi par atraktīviem vides izglītības un senā audēju amata daudzināšanas pasākumiem ar mērķi dabūt gatavu līdz valsts simtgades svētkiem simtmetrīgu tepiķi. Irēna to sauc par dullumu, kāds cits – par zaļumu, taču, izrādās, var dzīvot vēl zaļāk – vispār bez maisiņiem, kā to četru mēnešu akcijā pamēģināja Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece Linda Zandere, tagad jau Rīgas Tehniskās universitātes vides zinātnes studente.
Latvija nav pati lielākā plastmasas maisiņu lietotāja Eiropā, taču arī lepoties nevar – sanāk 190 kuļķenītes gadā vidēji vienam cilvēkam. Eiropas Savienības valstis vienojušās, ka piecos gados šis skaits jāsamazina līdz 40 maisiņiem. Kazi, “zaļo” pieredze noderēs.
Kad pašai materiāla pietrūkst, Irēna Lipska sūta ziņu draugiem un paziņām – mīļie, lūdzu, nepiesārņosim dabu! Šie ar’ ved maišeļus uz Ludzu no malu malām reizē ar pasūtījumu ko nu katram vajag – tepiķīti vannasistabā, tualetē vai priekšnamā. Noaustos paklājus, tāpat kā izlietotos maisiņus, audēja vairs neskaita, ja tā padomā, ap simtu tepiķu sanākot. Audeklam izmēģinājusi visāda veida kuļķenītes, taču tagad droši varot teikt, ka pats labākais materiāls ir maizes maisiņi, paklājs veidojas saturīgāks. Diegiem izārda vecus kokvilnas džemperus – skopuma dēļ…
– Ja kaut ko varam izmantot otrreiz – kāpēc ne? – viņa piebilst. Kā joku Irēna pastāsta gadījumu ar savu kolēģi no Ludzas novada dzimtsarakstu nodaļas – nodomājusi sev darba biedrene paklāju zaļā krāsā, tad nu veikalā ilgu laiku pirkusi tikai tādu maizi, kas iesaiņota zaļajos maisiņos, kaut vai blakus dabūjams lētāks kukulis.
Irēnai ir sava atbalsta brigāde – gados vecāki ļaudis, kas prasot pēc darba. Viņi sagatavo aužamo materiālu – izpurina no kulītēm drupačas, sagriež strēmelēs un satin kamolā. Kad viss tā sariktēts, apmēram 70 līdz 80 centimetru platu un metru garu tepiķīti izdodas noaust stundas laikā.
Vasara nav aužamlaiks, tāpēc pie stellēm Irēna piesēž tikai uz rudens pusi – viņai kopš pavasara gatavs saraksts, kas kuram vajadzīgs. Televizors dūc, paminas klaudz un rokas vienu pie otras liek plānās strēmelītes, kas pārtop raibā rakstā. Esot gauži nomierinošs efekts, kaut kas līdzīgs krāsu terapijai, saka audēja, kas savu vaļasprieku pratusi apvienot ar dabai un cilvēkiem derīgu darbu.
Ar jaunā studenta Ervīna Gorelova parādīšanos miers mājās beidzies – no maisiņiem tepiķu vietā jāauž somas, bet vienas no trīs stellēm ik pa laikam izjauktā veidā aizceļo uz kādu pasākumu. Irēnai jādodas līdzi, lai publikai rādītu mazo maišeļu pārtapšanu. – Ervīns mani parāva kā tādu mērkaķi uz zoodārzu, – smiedama savus ceļojumus atceras audēja, taču balsī jaušams, ka viņai tie sagādājuši prieku.
