Mainītās lomās 0
Kamila Sen-Sansa 1877. gadā pabeigtā opera “Samsons un Dalila” iekļaujas 19. gadsimta otrās puses Rietumeiropas mākslinieku intereses par Austrumu kultūru vilnī, kas laiku pa laikam pāršalcis Eiropu, pārbaudot un atjauninot pašu vērtības.
Šoreiz tā impulss bijis Napoleona karagājienu sekas un centieni paplašināt impērijas robežas, radot māksliniekos gan vēlmi ceļot, gan iedvesmojoties jauniem darbiem. Samsona un Dalilas attiecību stāsta pamatmeti rodami Bībelē Soģu grāmatā, un neticamu spēku apveltītā varoņa vājā vieta, protams, ir citiem nezināma, līdz šo noslēpumu izvilina sieviete. Samsona varoņa spēks slēpjas viņa neapgrieztajās matu cirtās, un, līdzko viņa maigā sirds neiztur Dalilas pārmetumus un viņš izstāsta lielo noslēpumu, filistiešu karavīri viņu bez lielas piepūles sagūsta, izdur acis un iesloga. Tikai nāves brīdī, baisu uzvaras orģiju laikā vēršoties pie Dieva pēc žēlastības, Samsons atgūst spēku un sagrauj filistiešu templi, kura drupās iet bojā visi klātesošie, ieskaitot viņu pašu.
Parīzes Bastīlijas operas jaunā “Samsona un Dalilas” iestudējuma (pirmizrāde – 2016. gada 4. oktobrī) galvenais pievilkšanas spēks latviešu skatītājam, protams, ir divu izcilu Latvijas solistu satikšanās vienā izrādē – Samsona lomā ir tenors Aleksandrs Antoņenko, virspriestera Dagona lomu dzied basbaritons Egils Siliņš. Dalila šai iestudējumā ir gruzīnu soprāns Anita Rahvelišvili. Man bija iespēja noskatīties Damjano Mičeleto (dzimis 1975) režisētā jauniestudējuma otro pirmizrādi pārpildītā zālē, kur demokrātiskākā publikas daļa (ja par daļēju kritēriju izvirzām sēdvietu izvietojumu) sarīkoja ovācijas Dalilas lomas tēlotājai, bet snobiskākā – Samsona lomas tēlotājam, novērtējot viņa spožo un aktieriski pārliecinošo, emocionālo sniegumu izrādes II un III cēlienā un piedodot šķietamo (?) spēku taupīšanu un askētisko aktierspēli izrādes pirmajā cēlienā. Ir tikai dabiski, ka mūsdienu vidē pārnestā operas darbība Samsona dievišķo fizisko spēku liek uztvert kā nosacītu zīmi viņa izredzētībai un bicepsu demonstrāciju neviens no Samsona lomas izpildītāja negaida. Tomēr izvairīšanās teju pacelt acis uz iemīļotās Dalilas pusi, kas viegli iedomājama 1200. gadā pirms Kristus (aptuvenais Soģu grāmatas laiks), mūsdienu vidē izskatījās nedaudz neveikli – bikls, lempīgs, kautrīgs, stūrī ierāvies, aiz savas tautas izmisušo pārstāvju mugurām paslēpies – kā noticēt šādam varonim? Tāpēc Samsona un Dalilas stāsts pa īstam sākas tieši otrajā cēlienā, kad notiek mīlošā Samsona kārdināšana, Dalilai pārliecinoši nospēlējot mīlas jūtas, kuru viņai nemaz nav – viņa šo lomu uzņēmusies priestera uzdevumā.
“Samsona un Dalilas” stāsta kulminācija ir pasaules bojāeja, jo, sagrūstot templim, mirst visi filistiešu-izraēļu konfliktā iesaistītie. Pārnesot darbību uz mūsdienām, apokalipses sajūta nav grūti iztēlojama, tomēr ir daži aspekti, kas itāļu operrežisora Mičeleto interpretāciju neļauj pieņemt pilnībā, ja vien izrādes laikā domā līdzi, ne tikai bauda muzikālo sniegumu. Proti, darbība notiek Gazā, un pirmajā cēlienā Samsonam jāuzklausa savas apspiestās izraēļu tautas žēlabas, ko pastiprina filistiešu kareivju brutālā izturēšanās pret sievietēm, tām draudot ar automātiem un noraujot apģērbu. Lieki piebilst, ka lielais izraēļu vīru bars sievietes neaizstāv. Arī Samsons šī incidenta brīdī atrodas pavisam nomaļus un vēro notiekošo. Tikai pašās beigās viņš neiztur, ievaino filistiešu virsnieku, kas mirst, un tauta uzgavilē varonim. Filistiešu varu iemieso ne tikai kareivji, bet, pats galvenais, reliģiskā vara un tās priekšstāvis Dagona virspriesteris, kurš pareģo, ka Samsons ies bojā no tās sievietes rokas, ko iemīlēs. Kā arī notiek operas izskaņā.
Dalilas māja attēlota, kā tas nereti mēdz būt, divstāvu skatuves konstrukcijas otrajā stāvā, iezīmējot turīgu un pārtikušu vidi. Visas Dalilas pavadones pirmā cēliena kora dziedājumā tērptas žaketēs un biksēs, un Dalilas lomu šo vīrišķīgo sieviešu vidū mūsdienās grūti iztēloties – tā ir tiklab biznesa vide, cik viendzimuma mīlestībai par labu nosliekušās dāmas (un varbūt tieši tāpēc Dalilai nekādas grūtības nav uzņemties kārdinātājas pienākumus otrā cēliena izskaņā). Samsons Dalilu uzlūko vien pa gabalu un jau tikai kā sapņu objektu, kam neiespējami tuvoties. Pirms cēliena izskaņas ar Dalilas solo ir intermēdija, kurā Samsons redz sapnī sevi pašu. Šo lomu izpilda mīms, kas tērpts tieši tāpat kā Antoņenko Samsons – bezroku krekliņā ar zirgastē saņemtiem matiem –, un spilgtos karnevāla kostīmos ģērbtus stāvus, kas tikām riņķo ap viņu, kamēr izdur acis, un Samsons šausmās pamostas. Sapnis ir viņa zemapziņas izteikts brīdinājums par nākotnē gaidāmo postu, par ko brīdina arī vecais jūds. Bet… Samsons ir iemīlējies.
Lai raksts nepārvērstos uz skatuves notiekošā aprakstā, gribu piebilst vien to, ka klasikas pārcēlumi laikā un telpā tomēr ir rūpīgi pārdomājami, un dažkārt abstrakts laiks un telpa mūsdienu vidē izrādes vēstījumam izdara vairāk laba nekā detalizēta konkrētība. Šai gadījumā ir ārkārtīgi grūti noticēt izraēļu postam, nabadzībai un izmisumam, ja tie lielā nopietnībā tiek pretstatīti filistiešu dzīves greznumam un, vēl jo vairāk, tempļa virspriestera iniciētajām dzīrēm, kas pārvēršas orģijās, kurās gluži labprāt piedalās viņš pats (atklājot Egila Siliņa teicamo plastiku un humora izjūtu) operas trešajā cēlienā. Nezinātājiem jāatklāj, ka filistieši ir priekšteči palestīniešiem, un šobrīd Izraēlas teritorijā, bet jo īpaši Gazas sektora apkaimē situācija ir tieši pretēja, neaplūkojot šī konflikta vēsturi mums pārskatāmā laika periodā. Bet redzēt automātus, vērstus pret sievietēm un skatītāju zāli, redzēt maizi, kura tiek mētāta pa gaisu un sabradāta zem kājām un ar kuru tiek apmētāts aklais sagūstītais Samsons, vērot benzīnkannu, no kuras tiek apšļakstīts Samsons, un šķiltavas satrakojušos filistiešu rokās, nav omulīgi. Pat ja tā ir tikai izrāde. Pasaule dzīvo uz pulvermucas, un viena varoņa spēkos nav apturēt tās neprātu. Sērkociņš ir uzvilkts. Dievs apžēlojas par Samsonu un ļauj viņam saraut važas, piedodot vājuma mirkli mīlestības vārdā, bet cena par to ir divu naidīgu cilšu dzīvība, jo bojā iet visi – uz brīdi milzīga prožektoru masa pagriežas pret zāli un apžilbina arī mūsu acis ar liesmu dzelteno gaismu.
Operas “Samsons un Dalila” diriģents bija šveicietis Filips Jordans, bet, tā kā iepriekšējā vakarā Bastīlijas operā baudīju tikpat izcilu orķestra un kora sniegumu daudz tradicionālākajā, bet tāpēc ne mazāk estētiski pārliecinošā “Toskas” iestudējumā ar Ludmilu Monastirsku, Marselo Alvaresu un Braienu Terfelu galvenajās lomās, pieminēšu arī tās diriģentu – 1971. gadā Izraēlā dzimušo Danu Etingeru. Rezumējot – Parīzē šobrīd runā četrdesmitgadnieki un dara to pārliecinoši.
Uzziņa
Kamils Sen-Sanss “Samsons un Dalila”, iestudējums Parīzes Bastīlijas operā.
Režisors: Damjano Mičeleto, diriģents Filips Jordans.
Lomās: Anita Rahvelišvili, Aleksandrs Antoņenko, Egīls Siliņš u. c.
Nākamās izrādes: 24., 27., 30. oktobrī, 2., 5. novembrī, biļešu cenas no 100 līdz 210 eiro.
