Trīs soļi, kā uzsākt dzīvi bez alkohola 3
Lai motivētu cilvēkus pārtraukt dzeršanu un turpināt dzīvi bez glāzītes cilāšanas, anonīmo alkoholiķu kustība šogad uzsākusi sadarbību ar sociālajiem darbiniekiem reģionos. Piemēram, vienā no sociālajām mājām Saldū jau nolemts rīkot kaut ko līdzīgu anonīmo alkoholiķu sapulcēm. Kopumā alkohola atkarīgo pašpalīdzības grupās iesaistījušies ap 600 – 800 cilvēku. Visvairāk grupu darbojas Rīgā – 20, Jelgavā – 4, Liepājā – 3, pa vienai divām arī Tukumā, Daugavpilī, Valmierā un citās pilsētās.
Vairs nevarēja kontrolēt dzeršanu
Ilgonis (50) ir kurzemnieks, kuram, regulāri apmeklējot anonīmo alkoholiķu grupas sapulces, savā atturībnieka kontā izdevies sakrāt divdesmit gadus un divus mēnešus. Taču bija laiks, kad bez grādīgiem dzērieniem viņš nevarēja nodzīvot ne dienu.
Ilgonis atceras, ka pēc atgriešanās no dienesta kādus piecus gadus intensīvi dzēris, līdz sapratis, ka var to darīt arī vienatnē. Pēc desmit gadiem sākušās veselības problēmas – tādas kā epilepsijas lēkmes, dažkārt arī nekontrolējama uzvedība. Gada laikā divreiz nodzertas šofera tiesības viņu apstādināja tikai uz kādu pusgadu, kad alkohols netika lietots. Pēc tam sākušies gari “plosti”, kad dzerts vairākas nedēļas no vietas. Darbu gan viņš nezaudēja, jo strādāja par mežsargu, tādēļ nevajadzēja bieži būt kantorī. “Sapratu, ka nevaru vairs kontrolēt savu dzeršanu un man jāmeklē kaut kāda palīdzība,” atzīst Ilgonis. “Pie manis ciemos sāka nākt paziņa, kuru es agrāk pazinu kā lielu dzērāju. Viņš ar mani daudz runāja gan brīžos, kad biju piedzēries, gan tad, kad nebiju lietojis alkoholu. Jautāja: “Vai tu gribi savā dzīvē kaut ko mainīt?” Biju pārsteigts, uzzinot, ka viņš pats jau gadu nelieto alkoholu.” Paziņa pastāstījis par anonīmo alkoholiķu programmu, ka tā viņam palīdzējusi.
“Pēc pāris mēnešiem, mocīdamies ar lielām bailēm un paģirām, devos uz pirmo sapulci – braucu 15 kilometrus ar riteni, jo dzīvoju laukos. Mani pārsteidza tur valdošais miers, labestība, neviens man neuzdeva nekādus jautājumus, nelika neko darīt. Ļoti saistoši šķita viņu dzīves stāsti, kuros saklausīju daudz līdzīga, radās pirmie jautājumi. Ar laiku sāka mainīties mana nodzertā domāšana, atnāca dvēseles miers un sakārtojās sadzīve. Radās milzīga vēlēšanās nepazaudēt to, kas ir sasniegts,” stāsta Ilgonis.
Nevienu neatstumj, bet cenšas palīdzēt
Narkoloģe Ilze Stankeviča, kura alkohola atkarībā nonākušos ārstē jau 35 gadus, teic, ka radinieki bieži vien ir gatavi sasiet dzērāju un ar varu nogādāt pie narkologa, lai tikai viņu glābtu. Taču palīdzēt iespējams vienīgi tad, ja to grib pats alkoholiķis. Aptaujājot bijušos pacientus, viņa secinājusi, ka visbiežāk dzīvi liek mainīt krīze attiecībās, ģimenes dzīvē vai veselības problēmas.
Narkoloģe uzskata, ka pēc tam, kad mediķi snieguši savu palīdzību, nenovērtējamu atbalstu alkohola atkarīgajam var sniegt atbalsta grupas, kur līdzīgais palīdz līdzīgajam.
Ilgonis nenoliedz, ka grupas dalībnieki mēdz arī neizturēt, jo pirmajai glāzītei vai “tikai dažiem aliņiem” piemīt ļoti liels vilinājums. Ne jau velti viena no anonīmo alkoholiķu atziņām skan: “Nekad nepacel pirmo glāzīti, jo tad nepacelsi arī otro un visas pārējās.” Taču atstumts netiek neviens, arī tas, kas atturības ceļu cenšas uzsākt jau trešo vai ceturto reizi.
Uzziņa
Kā uzsākt dzīvi bez alkohola
* Detoksikācija jeb organisma attīrīšana no alkohola valsts vai privātā klīnikā.
* Motivācijas programma alkohola atkarības slimniekiem, lai palīdzētu nostiprināt apņemšanos. Šādas programmas ir stacionāros, kur sniedz narkoloģisko palīdzību. Lai to uzsāktu, nepieciešams narkologa norīkojums.
* Minesotas jeb 12 soļu programma. Lai iestātos šajā 28 dienu psihoterapeitiskajā programmā stacionārā vai ambulatori, nepieciešams ģimenes ārsta vai narkologa nosūtījums.
