“Mainās laiki un dekorācijas.” Ingunai Bauerei top romāns par Dārtu Baronu 1
Literāte, inženiere, pedagoģijas maģistre Inguna Bauere (1960) dzimusi Cēsīs, bet jau agrā bērnībā ģimene pārcēlusies uz Liepāju, kuru uzskata par savu dvēseles pilsētu – te pavadīta bērnība, absolvēta Liepājas Raiņa 6. vidusskola, te dzīvo tuvinieki.
Studējot celtniecību, apprecējās un pārcēlās uz Vecpiebalgu, kur vairāk nekā desmit gadi nostrādāti Vecpiebalgas vidusskolā un tikpat – Ērgļu profesionālajā vidusskolā.
Kaut gan oficiāli rakstniecībā debitēja 2004. gadā ar romānu “Sauc mani sniegā”, kas uzvarēja “Lata romānu” konkursā, jau pirms tam tapis manuskripts romānam “Pieskāriens tumsai”, kas savukārt saņēma trešo vietu apgāda “Annele” rīkotajā vēsturisko romānu konkursā.
Vēsturiskās intereses galu galā izrādījās visspēcīgākās, jo pēdējos gados tapuši arvien jauni un jauni vēsturiski un biogrāfiski darbi, no kuriem spilgtākie un lasītāju iecienītākie veltīti tautiskās atmodas dižvīriem un arī sievietēm viņu dzīvē: “Lizete, dzejniekam lemtā”, “Piedod, Karolīne!”, “Skolas Līze”, “Ede, Pumpura sieva”, “Mācītājs un viņa dēls”, “Hernhūtiešu meitas”, “Palieku tev uzticams. Juris Neikens”
Patlaban top Dainu tēva Krišjāņa Barona sievai Dārtai veltīts romāns, kuru, tāpat kā iepriekšējos, izdos apgāds “Zvaigzne ABC”.
– Lasītāji ir jau iemīļojuši jūsu romānus, kas ceļ gaismā kultūrvēsturē pazīstamus latviešu vīrus un sievas, ko varbūt esam pamanījušies piemirst. Kas rosina pētīt viņu mūžus?
I. Bauere: – Esmu latviete un, ja neskanētu tik skaļi, teiktu Blaumaņa vārdiem, ka “mans zelts ir mana tauta”. Augstākā prove – krietni ļaudis, kas nesavtīgi strādājuši un strādā savas mazās dzimtenes labā. Kā Imants Lancmanis, piemēram.
Kā tie neskaitāmie, bieži nezināmie varoņi, kas krita par Latviju, tostarp mans vectēvs, nacionālais partizāns Kārlis Blimhens-Blūms. Varbūt no viņa manī šī izteiktā nacionālā pašapziņa?
Bieži domāju, kāpēc visi latvieši nav tādi, kāpēc daudziem ir vienalga. Vienaldzība padara trulu un nejūtīgu. Vienaldzīgo mūsu vidū ir šausmīgi daudz. Te arī atbilde uz jautājumu – man ar savu darbu gribētos panākt, lai latvieši vairāk zina par savējiem, lai atceras, lai piemin, nodod šīs atmiņas tālāk. Lai pārdomā un secina – zinu, no kurienes nāku, nevēlos būt vienaldzīgs.
Runājot par Dainu tēva mūža līdzgaitnieci Dārtu Baronu, šoreiz rosinājums bija pavisam konkrēts un no konkrēta cilvēka – iepazinusies ar maniem darbiem, mani uzrunāja K. Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa. Solījās palīdzēt meklējumos.
– Jādomā, ir daudz mazāk liecību par sievām nekā pazīstamajiem vīriem. Vai varat dalīties pāris vispiņķerīgākajos meklējumos un veiksmīgākajos atradumos, kas šajā laikā bijuši?
– Taisnība. Materiālu par ievērojamu vīru sievām parasti ir ļoti maz, ja vien tas nav, piemēram, Raiņa un Aspazijas gadījums. Palasiet enciklopēdijās! Visbiežāk sievas nav pat pieminētas, nemaz nerunājot par plašāku aprakstu. Ak, un ar tiem meklējumiem…
Konkrēti par Dārtu. Sāku ar viņas dzimšanas ierakstu baznīcas grāmatā. Ko domājat? Nav! Pareizāk sakot, atradu gan, tikai gadu vēlāk, nekā minēts biogrāfijā. Kāpēc?
Turpināju meklēt ierakstus par Dārtas radiem – māti, tēvu, māsām, brāļiem. Un uzgāju tādas lietas, ka biju gatava nolikt romāna ieceri malā, jo sapratu, ka publiskošana labi nebeigsies. Bet līgums izdevniecībā jau parakstīts…
Vai uzrakt pietiekami šokējošus materiālus par savu varoni ir veiksme?
Pagaidām nezinu, jo nekas jau vēl nav beidzies.
– Kurš no varoņiem šķitis cilvēciski vistuvākais un kādēļ?
– Kārļa Skalbes sieva Lizete. Iemesli droši vien vairāki. Pirmkārt, viņa kļuva par mana pirmā nozīmīgākā romāna galveno personu. Otrkārt, esam dzīvojušas vienā laikā – man bija 12, kad Lizete Zviedrijā nomira. Protams, man par viņu nebija ne jausmas, bet Skalbes pasakas gan jau toreiz tika lasītas. Un vēl – rakstot romānu “Lizete, dzejniekam lemtā”, iepazinos ar Lizetes mazdēlu Andreju Legzdiņu, kurš kopā ar sievu Ligitu kļuva par ļoti mīļiem ģimenes draugiem.
– Vai ir kāda viena – vai pāris – galvenās atziņas, kas radušās, pētot latviešu tautas kultūras dižgarus?
– Mainās laiki un dekorācijas mums apkārt, bet cilvēki nemainās. Ja tev ir tīra sirdsapziņa, esi un paliksi godavīrs. Ja gara milzis, tad laikmetam nav nozīmes – būsi tāds. Ja gudrs, mērķtiecīgs un drosmīgs, tad sasniegsi virsotnes. Sīkmaņi, ložņas un glūniķi bijuši vienmēr. Neliešu nekad nav trūcis. Skauģu nav trūcis un arī tādu, kam nekad nekas nav labi. Tādi gobzemi nāk un iet. Vienīgi laiks visu noliek vietās.
Tautas atmiņa nepazūd, tā izsijā graudus no pelavām.
Arī tā saucamie kultūras dižgari cilvēki vien bijuši, tomēr diženā viņos izrādījies krietni vairāk nekā parastā, kamdēļ arī šodien vēl viņus pieminam.
Fragments no I. Baueres topošā romāna “Dārta” (pagaidu nosaukums), kas veltīts Krišjāņa Barona sievai Dārtai Baronai.
Maskavas vilciens stacijā Nikolajevskaja iebrauca rīta pusē deviņos. Dārta ar Kārlīti ieradās laikus, jo baidījās aizkavēties ceļā. Puisēnu nācās pamodināt, un viņš gražojās. Nakts bija ļoti karsta, logi stāvēja vaļā, bet spirgtuma nekāda. Vakarā Dārta ilgi grozījās no vieniem sāniem uz otriem, savelkot palagu mudžeklī, līdz beidzot iekrita caurā miegā, ko pārtrauca spēja pamošanās. Uztraukums mijās ar bailēm, it kā viņa negaidītu pārbraucam mājās savu vistuvāko cilvēku, bet gan kādu svešu, kura klātbūtnē nav skaidrs, ko darīt un kā uzvesties. Kādēļ jākreņķējas? Pieticīgais mājoklis izberzts spīdēja un laistījās. “Papa, papa,” Kārlītis priecīgi skraidīja no istabas uz virtuvi un atpakaļ, izsaukdams vārdu, kura nozīmi nesaprata, bet redzēja, ka tas darīja prieku mātei, un tāpēc sauca jo skaļāk.
“Papa ir mīļš. Papa arī Karlušu ļoti mīl, tikai viņam jāgādā naudiņa, tāpēc nevar būt mājās kopā ar mums,” Dārta dēliņam skaidroja.
Noguris no skraidīšanas, mazais ieritinājās mātes klēpī un iebāza mutē īkšķi.
“Karluša, nesūkā īkšķīti. Atceries, ko Irina Afanasjevna teica – paliks plāns un nokritīs,” Dārta bārās. “Tētim nepatiks, ka tu tā dari. Tētis domā, ka Kārlis jau liels.”
“Papa, papa,” dēlēns atkārtoja, vērdamies mātē spožām acīm.
“Jā, papa, dēliņ. Rīt viņš būs klāt, un mēs brauksim sagaidīt. Tāpēc tev jāiet laikus čučēt, lai vari pamosties.”
Kamēr mazais vēl cīnījās ar miega peli, Dārta tam stāstīja par tēvu. Ka sākumā viņš aizbrauca uz Maskavu meklēt darbiņu, ko kāds pazīstams piesolīja labā ģimnāzijā, bet izrādījās, ka tur nav vajadzīgs skolotājs, bet gan klases pārzinis – uzraugs. “Tā policejiskā iekārta mūsu papiņam pretīga,” Dārta skaidroja tiem pašiem vārdiem, kādus Krišs rakstīja vēstulē, “un tāds amats viņam nebūt nebija pa prātam. Tāpēc viņš pieteicās vairākos vietu apgādāšanas kantoros un, piedāvājumus gaidīdams, vairākus mēnešus iztika ar privātstundām. Beidzot viens skolasbiedrs no Dundagas ieteica papu par mājskolotāju ļoti labā vietā pie ļoti laba saimnieka, tikai ļoti tālu no mums.”
“Ļoti labais saimnieks”, Voroņežas guberņas pilsētiņas Ostrogožskas Uderevkas muižas īpašnieks Ivans Vasiļjevičs Stankevičs, cik Dārtai zināms, bija vīrs ar universitātes izglītību, kurš pārvaldīja vairākas valodas un savus astoņus bērnus gribēja izaudzināt par tikpat gaišiem cilvēkiem. Četru jaunāko apkopšanai viņš noalgoja Krišjāni. Parasti tādi mājskolotāji dzīvoja glītojamo ģimenēs. Arī Krišjānis. Parasti viņi bija neprecēti. Ko Stankevičiem par sevi stāstīja Krišs?
Jā, Barona kundzei bija sakrājušies jautājumi vīram. Tos Dārta uzdos, kad atradīsies laiks mierīgi aprunāties. Bet cik daudz tā laika būs? Viena diena vai divas?
Beidzot, skaļi elsodams, šņākdams un dūmodams, piebrauca vilciens. Kārlītis, kurš līdz tam ar pavērtu mutīti brīnījās par stacijas ēkas bezgalīgi augstajiem pusloka logiem, režģotajām pārsedzēm un akurātos kvadrātos izkrāsoto, gludo grīdu, pa kuru slīdēja tumši cilvēku stāvi, pēkšņi bailīgi iekrampējās mātes rokā un sāka vilkt viņu prom no perona.
“Pagaidi, dēliņ, tūliņ nāks papa,” Dārta mierināja, satraukti lūkodamās atbraucējos, kas rāpās ārā no vagoniem.
Viņai likās, ka redzēja Krišjāni, jā, jā, tur jau viņš nāca, viegli salīcis, glauna cepure galvā, ar divām smagām ceļojuma somām katrā rokā, un smaidīja pa visu seju!
“Skaties, Karluša! Redz, kur nāk tētis!” viņa iesaucās un metās vīram pretī tik strauji, ka puisēna mazā plaukstiņa nemanot izslīdēja no tvēriena.
Viss sliktais bija aizmirsies, viss! Smagie malkas klēpji un ūdens nēši, kas vienai jāstiepj uz dzīvokli, caurās kurpes, kurās smēlās lielpilsētas dubļi un sniegs, daudzās negulētās, spilvenā izraudātās naktis, vientuļie rīti un vakari, Pēterburgas tautiešu neizpratnes pilnie, nosodošie skatieni un Krišjāņa retās, retās vēstules, kas parasti beidzās ar “šoreiz vēl nevaru pie jums tikt”.
“Kriš! Nu tad beidzot,” Dārta pieplaka vīra krūtīm. “Mēs tevi tā gaidījām!”
Ceļa somas nobūkšķēja uz perona grīdas.
“Mēs? Kur tad ir Karluša, mīļā?” viņš caur skūpstiem pajautāja.
Ak Dievs! Tas bērns bija pazudis! Un trakākais, ka Krišjānis tak nezināja, ko meklēt, jo savu dēlu nepazina!
Uz perona manīja vairākus mazuļus – cits godīgi mātei vai auklei pie rokas, cits tēvam kukačās. Kamēr izklīda burzma, abi Baroni uztraukti skraidīja, spraukdamies starp cilvēkiem un skaļi saukdami sava bērna vārdu, un Dārta domāja, ka viņai no uztraukuma apstāsies sirds, jo kādā mirklī saprata – ja arī Karluša sadzirdēs tēva saucienus, viņš taču neatsauksies svešam cilvēkam!
Puisēns atradās. Attālākā vietā pie sienas stāvēja vairāki soliņi, un Karluša sēdēja uz viena no tiem, krampjaini ieķēries balstos un izbiedētām acīm vērdamies mātē. Dārta nedomādama nometās ceļos un apķēra mazo augumiņu, ielika galvu tam klēpī un apraudājās.
“Kārlīt, esi labs dēls, lūdzu, lūdzu, neatstum papiņu,” viņa lūdzās, cerēdama, ka mazais sapratīs un paklausīs. “Redzi? Tur jau viņš nāk. Tavs papa, mīlulīt. Papa – atceries? Viņš tev noteikti atvedis dāvanas. Iesim?”
Vakarā abi Dārtas vīrieši – lielais un mazais – jau bija atraduši kopīgu valodu un, lai arī viens otru vēroja ar ziņkārotu uzmanību, vairs netaisījās bēguļot. Krišjānis saskatīja dēlā lielu līdzību ar sevi – i piere, i deguns, i mute tak esot “no tēva”. Ir, ir, viņa labprāt piekrita un priecājās, redzot, kā mazais uzticīgi sniedza lielajam savu spēļmantiņu.
“Šovakar būs ātri jāiet čučēt, Karluša,” vakarā Krišjānis mudināja. “Vari ņemt līdzi savas paijas, bet tēvu un māti atstāj divatā,” viņš noslēpumaini smaidīja, un Dārta juta, ka vēderā iemetas drebuļi.
Tā bija ļoti īsa nakts. Un gara vienlaikus. Mīlestības un karstu bēdu asaru nakts. Pret rītu, kad logā jau rēgojās pirmā gaismiņa, Krišjānis beidzot aizmiga saldā apmierināta vīra miegā, bet Dārta, pagriezusies pret vīru, skatījās, skatījās un skatījās, it kā ar acīm varētu uzņemt viņu sevī, lai paturētu. It kā atmiņa spētu uzgleznot bildi, kura nekad neizdzisīs.
Vīra galva dusēja uz koši baltās spilvendrānas, kurai viņa aptamborēja maliņas – tieši šai reizei, tieši šai naktij, kad viņš pēc ilga laika atkal atpūtīsies mājās un būs vienas elpas attālumā. Rītausmas puskrēslā vīra seja izskatījās puiciski atklāta un nevainīga kā jauneklim, kurš maz zina no dzīves smaguma. Trīsdesmit trīs gadi – nekāds jaunais jau vairs nebija, bārdā manīja pa sirmam pavedienam. Virs augstās pieres ikdienā rūpīgi atpakaļ atķemmētie mati miegā pajukuši kā mazam puikam, kurš mētājies ar rokām un netīšām ieķēris galvā.
Dārta uzmanīgi pastiepa roku un pieglauda vīra matu šķipsnu. Krišjānis pavēra plakstus. Viņa skropstās mājoja prieks, lai arī skatiens teica, ka nesaprot, kas noticis. “Guli, guli, mīļais,” viņa viegli pieskārās ar lūpām vīra mutei. Bārda kutināja seju. Dārta iesmējās, nolika galvu uz vīra krūtīm un beidzot ielaidās miegā.
