Juris Lorencs: Mainās arī baznīca 8
Nupat Rīgā ar dažu dienu atstarpi notika divu latviešu evaņģēliski luterisko baznīcu (Latvijas un “ārpuslatvijas”) sinodes, kas vēl vairāk padziļināja plaisu abu baznīcu starpā.
Izskan apgalvojumi, ka Latvijas luterāņi pēc Otrā pasaules kara tikuši “nogriezti no pārējās Eiropas un iekonservējušies”, kamēr trimdas baznīca “uzsūkusi modernos strāvojumus” un tāpēc “attīstījusies”. Bet Latvijas luteriskā baznīca taču savulaik bija viena no pirmajām pasaules luterāņu baznīcām, kas sāka ordinēt sievietes, turklāt tas notika visdziļākajos padomju laikos – jau 1975. gadā. Savukārt modernā “ārpuslatvijas” baznīca darbojas vidē (vislielākās šīs baznīcas draudzes ir ASV), kur daudzas lielas un ietekmīgas protestantu baznīcas (tai skaitā arī luterāņu) ir vēl konservatīvākas par arhibīskapa Jāņa Vanaga vadīto baznīcu. Tad kas no kā un kad ir bijis atgriezts?
Un tomēr līdz ar nupat notikušās sinodes lēmumu Latvijas baznīca nu jau oficiāli atteikusies ordinēt sievietes, kamēr “ārpuslatvijas” baznīcai kaismīga iestāšanās par sieviešu ordināciju kļuvusi par vienu no identitātes stūrakmeņiem. Kā izskaidrot šādu uzskatu evolūciju?
Manuprāt, viens no cēloņiem šai uzskatu atšķirībai meklējams apstāklī, ka daudziem ārzemju latviešiem (par trimdiniekiem viņus vairs negribētos saukt) draudze pirmām kārtām ir “vietējās sabiedriskās dzīves centrs”, kā viņiem pašiem bieži patīk uzsvērt. Bet apkalpot “sabiedriskās dzīves centru” nozīmē izpatikt visiem. Savukārt Latvijā, kur cilvēks dzīvo latviskā vidē un ikdienā lieto latviešu valodu, ne okupācijas gados, ne vēl jo vairāk tagad baznīcai nav bijusi “kultūras nama” loma. Cilvēki gāja un iet uz baznīcu tāpēc, lai tur lūgtu Dievu, lai mantotu pestīšanu.
Trimdas sabiedrībā, kur latvieši turas pie savas draudzes kaut vai tāpēc, ka tā faktiski ir vienīgā “latviešu baznīca”, nepastāv stapkonfesionālā konkurence. Turpretim Latvijā blakus luterāņiem darbojas divas spēcīgas, konservatīvas baznīcas – katoļu un pareizticīgo, kurās jautājums par sieviešu ordināciju pat netiek apspriests. Pēdējos gados vairāki man zināmi cilvēki pametuši luterisko baznīcu un pievienojušies katoļiem vai pareizticīgajiem tāpēc, ka Vanaga vadītā baznīca tiem šķitusi pārāk moderna un liberāla!
Mēģinājumi noliegt vai attaisnot sieviešu ordināciju no teoloģijas viedokļa gan šķiet bezperspektīvi. Protestantisma būtība sakņojas pārliecībā, ka cilvēks pats var lasīt, pētīt, skaidrot sev un citiem Bībeli. Bet cilvēki ir dažādi, tāpēc nav brīnums, ka daži tajā saskata vietas, kas noliedz sieviešu kalpošanu mācītāja amatā, savukārt citi – ka tas tomēr iespējams. Tieši tāpēc protestantu pasaules karte ir tik raiba un daudzveidīga. Āfrikā vien šodien pastāv vairāki tūkstoši dažādu konfesiju (tieši konfesiju, draudžu ir krietni vairāk!), kuras varētu dēvēt par Vasarsvētku kristiešiem jeb “piecdesmitniekiem”. Un katra no tām uzskata, ka nes kādu īpašu, tikai sev vien raksturīgu vēsti.
Komentējot sinodes balsojumu, arhibīskaps Vanags norādīja, ka “izvēle bijusi starp diviem baznīcas modeļiem, no kurām vienā cilvēki orientējas uz tradicionālo izpratni par baznīcu, bet otrā – uz mūsdienu postmoderno realitāti”.
Manuprāt, arhibīskaps nav bijis visai precīzs. Paradoksāli, bet viena no postmodernās pasaules realitātēm ir tieši atgriešanās pie tradicionālajām vērtībām. Pēdējos gados tas vērojams visai plašā spektrā – sākot no jūsmošanas par Kembridžas hercogienes Katrīnas klasisko ģērbšanās stilu un beidzot ar cilvēku piesliešanos konservatīviem politiskiem strāvojumiem, kuri viens pēc otra gūst panākumus visā Eiropā. Pāri, kuri gadiem ilgi uzticīgi dzīvojuši kopā un pat audzina bērnus, bet līdz šim iztikuši bez laulības sakramenta, pēkšņi pieņem lēmumu doties pie altāra.
Var jau teikt, ka tā ir “tikai mode”. Taču tieši mode ir tā, kas dažkārt vislabāk atspoguļo sabiedrībā notiekošo, tieši mode visos laikos bijusi dziļāku procesu priekšvēstnesis. Šodienas realitāte ir tāda, ka cilvēki ir pārāk noguruši no straujajām pārmaiņām, kas aizvadītajos gados skārušas ne jau tikai Latviju, arī pārējo pasauli. Noguruši no morālā relatīvisma, multikulturālisma un nevajadzīga politkorektuma, no masu mediju un moderno tehnoloģiju visuresošās tirānijas, no patērētāju sabiedrības uzbāzīgajiem standartiem un skrējiena modernā kapitālisma vāveres ritenī, viņi instinktīvi meklē kaut ko senu, tradicionālu, nemainīgu un stabilu. Tieši šajā kontekstā, manuprāt, skaidrojams Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas sinodes lēmums.
