Ir svarīgi skolā nevis mācīties mācību priekšmetus, bet gan saprast kopsakarības. Starppriekšmetu saiknes izaicinājumi 56
Ilze Kuzmina, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Konsultanti
Projekta “Skola2030” vecākais eksperts, Rīgas Anniņmuižas vidusskolas direktores vietnieks un ķīmijas skolotājs Mihails Basmanovs
Projekta “Skola2030” vecākā eksperte Inese Bautre
Projekta “Skola2030” vecākā eksperte, Ogres 1. vidusskolas kultūras un mākslas ar ievirzi teātra mākslā skolotāja Ilze Mazpane
Ir svarīgi skolā nevis mācīties mācību priekšmetus, bet gan saprast kopsakarības, kas valda pasaulē, kurā dzīvojam. Viens no veidiem, kā līdz tam nonākt, ir veidot starppriekšmetu saikni. Dažādos skolotājiem veltītos pasākumos jau gana daudz par to runāts, taču aizvien ik pa laikam kāds pedagogs atzīstas, ka vai nu īsti nezina, kā to darīt, lai tas būtu jēgpilni, vai ka tomēr pietrūkst ideju, kā to realizēt ikdienā, nevis šad tad ķeksīša pēc, lai parādītu: jā, jā, es eju līdzi laikam un daru, kas jādara.
Viens no būtiskiem jautājumiem ir – kā veidot starppriekšmetu saikni, lai tā nebūtu mākslīga, bet tiešām nāktu par labu skolēniem?
Sliktie piemēri
Projekta “Skola2030” vecākais eksperts, Rīgas Anniņmuižas vidusskolas direktores vietnieks Mihails Basmanovs neslēpj: arī viņš pats saskāries ar gadījumiem, kad par starppriekšmetu saikni izpratnes nav, kaut skolotājs domā (vai izliekas), ka to veido: “Stāv klases priekšā divi dažādu mācību priekšmetu skolotāji, vada stundu divatā un to sauc par mācību priekšmetu saikni. Kaut ko, piemēram, no svešvalodas un matemātikas bērni tiešām šādā stundā apgūst, taču tā nav tā starppriekšmetu saikne, ko sagaidām. Tas ir acīmredzami samāksloti,” viņš saka.
“Skola2030” vecākā eksperte Ilze Mazpane novērojusi, ka skolās mēdz rīkot Meža dienu, Ūdens dienu utt., kurās skolēni iet cauri dažādām stacijām, ko veidojuši dažādu mācību priekšmetu skolotāji. Taču tās nav saskaņotas, nav noformulēti sasniedzamie rezultāti, un tad nekāda starppriekšmetu saikne patiesībā neveidojas. Mācību process tā kā tā ir sadrumstalots.
Turklāt, pat ja šādā dienā viss izdodas atbilstoši starppriekšmetu saiknes prasībām, ja tā ir tikai viena diena, kurā notiek skolotāju sadarbība, arī tad tai īsti nav jēgas.
“Nevajag to darīt tā, ka vienu dienu kopā padarbojamies, ievelkam ķeksi un atviegloti nopūšamies, ka nu atkal katrs varam strādāt savā klasē,” saka I. Mazpane. “Sadarbībai jābūt pastāvīgam procesam.”
Pat eksperti kļūdās
Projekta “Skola2030” vecākā eksperte Inese Bautre atzīst: veidot starppriekšmetu saikni nav viegli. Gadās, ka arī ekspertu izdomātās teorētiskās idejas praksē nestrādā.
“Izplānojām stundu, aizgājām uz skolu, bet bērni nebija gatavi pildīt tādus uzdevumus, kādus bijām izdomājuši,” viņa stāsta.
M. Basmanovs piebilst: “Nebija gatavi domāt plašāk un dabas zinībās vai matemātikā iegūto informāciju izmantot vēl kādā mācību priekšmetā.”
Piemēram, eksperti skolēniem sporta stundā uzdeva pirms distances noskriešanas vispirms to nomērīt, turklāt darīt to grupās, savstarpēji sadarbojoties un sadalot uzdevumus. Problēmas radās, kad izrādījās, ka mērlente ir īsāka nekā distance. Bērni prasīja, lai dod vēl mērlenti. Neiedomājās, ka var nomērīt vairākas reizes pa desmit metriem – tik garas bija mērlentes.
Skrienot bija jāskaita noskrietās taisnes – bija bērni, kam bija grūti skriet un reizē skaitīt.
Tātad ne jau tikai skolotājiem grūti mainīt mācību metodes un izkāpt no “sava” mācību priekšmeta lauciņa, arī skolēniem nav nemaz tik viegli mācīties “pa jaunam”.
Caurviju prasmes jāmāca visiem
M. Basmanovs teic, ka skolotājiem būs vieglāk sākt sadarboties ar kolēģiem un ieviest starppriekšmetu saikni, ja viņi apzināsies, ka māca skolēnu, nevis mācību priekšmetu. Starppriekšmetu saiknes ieviešana mācību procesā palīdzēs sasniegt vēl vienu jaunā satura mērķi: panākt, ka skolēni nevis uzsūc zināšanas no skolotāja, bet gan paši tās mācību procesa laikā konstruē.
I. Mazpane piebilst: tieši skolotāju sadarbība var nodrošināt arī to, ka skolēni labāk apgūst caurviju prasmes, kas nepieciešamas teju visu mācību priekšmetu apguvē. “Piemēram, kritisko domāšanu nevar apgūt, ja to mācīs tikai vienā konkrētā mācību priekšmetā. Lai cilvēks izaugtu kritiski domājošs, kritiskās domāšanas prasmes jālieto dažādos kontekstos, jo tad ir lielākas izredzes, ka kritisko domāšanu spēs izmantot dzīvē – situācijās, kuras nevar ielikt kāda konkrēta mācību priekšmeta kastē,” viņa paskaidro.
“Tāpēc viens skolotājs, piemēram, var iemācīt, ko nozīmē analizēt faktus un pierādījumus, bet cits to stiprina. Skolotājiem savā starpā jāsarunājas, lai saprastu, ko iemācījis otrs. Ja vienā priekšmetā skolēns iemācījies analizēt, to var pārnest uz citu mācību priekšmetu, kurā var izmantot gan šo prasmi, gan iepriekš apgūtās mācīšanās stratēģijas.”
Taču klasē ne visi skolēni iemācījušies vienu un to pašu: ir tādi, kas konkrētu tēmu nav apguvuši vispār, tie, kas apguvuši, mācījušies dažādos līmeņos. Vai skolotājiem jāiet cauri klases sarakstam un katru reizi jāizrunā katra bērna prasmes?
I. Mazpane atbild: ir veidi, kā to noskaidrot, neapspriežot katru bērnu. Piemēram, esot digitāli rīki, kas ļautu ikvienam skolotājam, kas māca attiecīgo klasi, redzēt, kā katram skolēnam klājas citos mācību priekšmetos. Tiesa, pagaidām šie rīki vairāk tiek izmantoti ārvalstīs, nevis Latvijā.
Skolotāju sadarbība var palīdzēt skolēnam labāk saprast, kas no viņa tiek sagaidīts, jo skolotāji var vienoties, kādi būs vērtēšanas kritēriji, lai katrā mācību priekšmetā tie būtiski neatšķirtos. Tāpat pedagogiem vērts vienoties arī par to, kas ir fakts, kā jāpamato viedoklis, lai nav tā, ka latviešu valodā tas jādara vienā veidā, bet vēsturē – pavisam citādi.
Sadarbības dažādās formas
Vispareizāk būtu, ja skolotāji jau pirms katra mācību gada sākuma kopā atrastu saskares punktus un izveidotu kopīgu mācību plānu katrai klasei. Ja tas tiek darīts jau mācību gada laikā, saplānojot tikai dažas stundas ar starppriekšmetu saikni, sistēmisku pārmaiņu nebūs.
“Tomēr būsim reālisti: mācību gads ne vienmēr plūst kā plānots, ir arī kādas pārmaiņas, tā ka nevajadzētu baidīties no korekcijām plānā,” tā M. Basmanovs.
Viņš atzīst: arī pašam kā skolotājam nav viegli atrast laiku, lai plānotu mācību procesu kopā ar kolēģiem.
Skaidrs, ka skolotājiem nav tik daudz laika, lai būtu iespējams katru stundu plānot, veidojot starppriekšmetu saikni. Taču daudz laika neprasa publiskot savu stundu plānu, lai citi kolēģi, ja vien viņiem ir iespēja, var tam pieskaņoties. Arī eksperti, veidojot jauno mācību saturu, mēģinājuši saskaņot mācību saturu tā, lai līdzīgos tematus dažādos mācību priekšmetos varētu apgūt vienā laikā.
“Turklāt, ja nav laika runāt ar kolēģiem, tad vismaz skolēniem pirms jauna temata uzsākšanas var jautāt, ko jūs jau par to zināt, ko jums par to stāstīja citos mācību priekšmetos, lai nav jāatkārto jau zināmais, bet var doties tālāk,” piebilst M. Basmanovs. “Tomēr visefektīvākā, protams, ir skolotāju sadarbība. Sporta skolotājam jānāk ārā no sporta zāles, bioloģijas skolotājam jāiznāk no laboratorijas un jādodas pie citiem kolēģiem. Citu iespēju nav.”
Vēl viens no sadarbības veidiem: lūgt palīdzību cita mācību priekšmeta skolotājam. Piemēram, ja ķīmijā būs jārēķina procentuālais vielu daudzums kādā šķīdumā, ķīmijas skolotājs var lūgt matemātikas skolotājam ar attiecīgo klasi atkārtot, kā tad rēķina procentus. Protams, matemātikas skolotājs var atteikt, jo plānā citi apgūstamie temati, taču M. Basmanova pieredze liecinot, ka kolēģi parasti ir pretimnākoši.
Sadarbība gan nekādā ziņā nenozīmējot to, ka sporta skolotājam tagad būs jālasa bioloģijas mācību priekšmeta programma un otrādi, teic M. Basmanovs.
I. Bautre toties tam nepiekrīt: katram skolotājam citu mācību priekšmetu programmas varētu būt interesanta lasāmviela. Turklāt ir būtiski zināt, ko skolēni ir iemācījušies citos mācību priekšmetos. Citādi var sanākt tā, ka dabaszinību vai dizaina un tehnoloģiju skolotājs liek skolēniem veikt kādus aprēķinus, kaut tāda veida rēķināšana matemātikā vēl nav apgūta.
Grūti ir sākt
Vadot skolotājiem kursus, I. Bautre no pedagogiem dzirdējusi atziņu, ka uzsākt sadarbību stundu plānošanā ar kolēģiem ir diezgan grūti, bet, kad tas ir uzsākts, kad izstrādāta taktika, kad ko un kurš māca, tālāk iet vieglāk. Skolotāji teikuši: “Tas ir baigi labi. Kopā ar bioloģijas skolotāju izdomājām stundu, un bērniem ļoti patika.”
Kā jau parasti dzīvē: katrs jauns sākums ir grūts. Pirmajā gadā sadarbība un starppriekšmetu saiknes meklēšana var būt vairāk taustīšanās, otrajā gadā tas viss var notikt jau apzinātāk, bet trešajā gadā var padoties gluži labi. “Pēc savas pieredzes varu pateikt: kad skolotāji iesāks to darīt, viņiem iepatiksies. Iepatiksies tas, kā mēs sadarbojamies, kā ceļam to priekšā skolēniem, kā jūtam to, ka skolēni nu uz stundām skatās citām acīm un ceļas viņu motivācija mācīties, jo viņi redz, kā zināšanas izmantot,” tā uz pārmaiņām iedrošina M. Basmanovs.
Tiesa, mūsu sabiedrība vispār esot ne pārāk vērsta uz sadarbību. Tad nu neesot ko brīnīties, ka arī skolotāji spurojas! “Problēma ir komunikācijā un tajā, ka komunikācijai trūkst laika. Ja mēs atmetam šo problēmu, viss var notikt,” teic M. Basmanovs.
I. Mazpane gan domā, ka problēma ir arī tajā, ka skolotāji nevēlas atteikties no savas autonomijas, bet, veidojot mācību plānu kopā ar kolēģiem, kaut nedaudz no tās būs jāatsakās: “Tā ir brīvības ierobežošana, taču, to izdarot, tiek iegūta cita veida brīvība. Turklāt notiek arī profesionālā izaugsme, jo sadarbojoties varu smelties arī citu kolēģu pieredzi.”
Eksperte atzīst: vieglāk veidot starppriekšmetu saikni ir sākumskolā, kur klases audzinātājs māca lielāko daļu mācību priekšmetu.
Tajā pašā laikā ir skolas, kur aktīva pedagogu sadarbība notikusi jau agrāk. “Kad pati biju skolotāja, nevarēju pat iedomāties, ka varētu strādāt, nesadarbojoties ar saviem kolēģiem. Taču zinu, ka ir gadījumi, kad, piemēram, priekšmetu “Sports un veselība” kādai klasei pamīšus māca divi skolotāji un pat tādā gadījumā viņi savā starpā nesadarbojas. Šādu situāciju skolas administrācijai nevajadzētu pieļaut,” stāsta I. Bautre.
Lai vieglāk saprast, kā sastrādāties, vienas skolas, piemēram, divi skolotāji varētu doties kopā uz kursiem, kur apgūtu sadarbības prasmes un rastu idejas, kā veidot kopīgas stundas, iesaka I. Bautre.
Dažkārt novērots, ka starppriekšmetu saikni vieglāk veidot tieši nelielās skolās, kur pedagogu kolektīvs ir mazāks un saliedētāks.
Ekspertu ieskatā attālinātajām mācībām vajadzēja pat palīdzēt starppriekšmetu saiknes ieviešanā. Tā kā stundu skaits samazinājās, starppriekšmetu saiknes īstenošana pat varēja mazināt zināšanu robus.
Sports + fizika? Kāpēc ne?
Lūgts pastāstīt, kā tieši skolotājs var īstenot starppriekšmetu saikni kādā no mācību priekšmetiem, M. Basmanovs iesaka: “Piemēram, sportā un veselībā skolotājs var ne tikai uzdot skolēnam skriet vai citādi aktīvi darboties, bet arī novērot savas sajūtas, to darot. Ja 4. klasē dabaszinībās jāmācās par berzi, tieši sporta stundās, skrienot pa dažādām virsmām, skrienot apavos, zeķēs vai basām kājām, var saprast, kā tad berze darbojas.
Skolēni pamanīs, ka katrā reizē būs atšķirīgas sajūtas, uzsākot skriešanu vai apstājoties, kā arī sapratīs, ka tas atkarīgs no virsmas materiāla.
Tad dabaszinību skolotājam būs ļoti viegli izskaidrot berzes spēka ietekmi. Tātad nevis vispirms teorētiski izstāstīt, ka kustību ietekmē berze, ātrums un citi faktori, bet ļaut skolēnam pašam to izjust un attiecīgi izdarīt secinājumus.”
Savukārt skrienot un mēģinot apstāties vispirms ar tukšām, bet pēc tam ar piekrautām mugursomām, skolēni var iepazīt inerces principu: smagākam apstāties ir grūtāk. Kaut 4. klasē skolēniem par inerci vēl nebūtu jāmācās, šādā situācijā to apgūt ir viegli un, cerams, šī pieredze saglabāsies atmiņā arī vecākajās klasēs, kad par to jau būs jāmācās.
Tāpat var mācīt vienlaikus kādu tēmu fizikā un veikt eksperimentus sportā. Piemēram, kad fizikā tiek apgūta peldspēja, būtu ideāli, ja sportā varētu aiziet uz baseinu: salīdzināt, kāda ir cilvēka ķermeņa un, piemēram, plastmasas peldspēja, mēģināt saprast, kāpēc cilvēks grimst.
Pat trīs priekšmetu saikne!
Minētajos piemēros skolēns caur savu pieredzi nonāk pie teorētiskām zināšanām, taču iespējams arī otrādi. Piemēram, sporta stundās var izmantot bioloģijas stundās jau iegūtās teorētiskās zināšanas. Sevišķi noderīgi tas ir tāpēc, ka jaunajā saturā šis mācību priekšmets kļuvis par “sportu un veselību” un tā mērķis ir sniegt vairāk zināšanu par to, kas notiek ar mūsu ķermeni sportojot, nekā tas bijis līdz šim. “Ja bioloģijā skolēni mācās par sirds un asinsvadu sistēmu, par skeletu un muskuļiem, būtu labi, ja vingrinājumi sportā saskanētu ar to, par ko mācās bioloģijā,” saka I. Bautre.
Bioloģijā, mācoties par mugurkaulu, sportā vingro, nostiprinot muskuļus, kas palīdz noturēt mugurkaulu. Līdz šim bērniem bieži vien likts vingrot, nepaskaidrojot, kāpēc tas vispār vajadzīgs. Vairs tā nevajadzētu būt.
Bioloģijā sniegtajām zināšanām vajadzētu noderēt arī, plānojot slodzi sportā, uzmanot pulsa darbību. “Lai nav tā, ka bērnam ir pārāk augsta slodze, skrienot viņš paliek bāls un vairs nespēj kustēties, bet pats nesaprot, kāpēc tā notiek,” piebilst I. Bautre.
Tāpat sportu un veselību un bioloģiju var sasaistīt ar mācību priekšmetu “dizains un tehnoloģijas”. Jo sevišķi tas iespējams, mācoties par uzturu.
Piemēram, skolēns var pārbaudīt, kad viņš sportā jūtas labāk – ja krietni paēdis tieši pirms sporta stundas vai tad, ja maltīte bijusi ilgāku laiku pirms tās. Pēc kādu produktu baudīšanas sportot ir vieglāk? Par to domājot, skolēns iemācās pārnest vienā mācību priekšmetā iegūtas zināšanas uz citu, izmantot tās citā mācību priekšmetā.
“Ja ir mērķis sportā sasniegt kādu rezultātu, tad zināšanas bioloģijā var palīdzēt to izdarīt. Ja tā notiks, arī tā būs starppriekšmetu saiknes veidošanās,” skaidro M. Basmanovs. “Sasaistot dažādos mācību priekšmetos gūtās zināšanas, var veidot universālas stratēģijas, kas noderēs tālākajā dzīvē.”
Turklāt zināšanas bioloģijā, sapratne, ka katrs organisms ir citādāks, var palīdzēt arī saprast, kāpēc ne visiem sporta stundās veicas, bet kāpēc jādarbojas savu spēju robežās.
Pleca sajūta, mācot kultūru un mākslu
I. Mazpane savukārt stāsta, kā pati savā pedagoģes darbā Ogres 1. vidusskolā, mācot 11. klasei kursu “Kultūra un māksla” ar ievirzi teātra mākslā, sadarbojas ar kolēģēm:
“11. klases skolēni sadalīti trīs grupās: vieni šajā kursā padziļināti mācās mūziku, otri – vizuālo mākslu, bet trešie – teātri. Katru nedēļu tiekos ar kolēģēm, kas māca pārējās divas skolēnu grupas. Esam vienojušās par prasmēm, ko attīstām, par to, kā tās attīstām, mums ir vienota vērtēšanas sistēma. Skolēnu grupas laiku pa laikam satiekas un veido starpdisciplinārus darbus.
Piemēram, ir tēma “Skaistais un neglītais”. Skolēni iepriekš iepazinušies ar avotiem, atbildējuši uz jautājumiem un tad kopā diskutē par neglīto un skaisto dažādās mākslās un dažādos laika periodos, kā arī sadalās grupās un veido infografikas par attiecīgo tēmu. Mērķis ir parādīt skolēniem sakarības starp mākslām un dažādiem laika periodiem. Darbus arī vērtējam visas trīs kopā. Man ļoti patīk sadarboties ar kolēģēm, jo kopā domāt ir vieglāk un interesantāk; darbs kļūst aizraujošs. Ir pleca sajūta, ka neesi viens. Trijatā strādāt ir efektīvāk. Lielākais darbs, plānojot šo sadarbību, tika paveikts jau augustā, pirms mācību gada sākuma. Tikai tad, ja mums ir skaidrs, ko katrā nedēļā darīsim, varam veiksmīgi sadarboties.”
Iespējams, Ilze sāks sadarbību arī ar svešvalodu skolotājiem, jo mācību materiālu par teātri Latvijā tikpat kā nav, tāpēc skolēniem jāskatās video, piemēram, angļu valodā. Viņa saskata sadarbības iespējas arī ar skolotājiem, kas strādā sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā, piemēram, ja skolēniem jāstrādā ar tematu “Brīvība un apspiestība”.
Agrāk I. Mazpane mācīja latviešu valodu un literatūru. Tad sadarbojās ar vizuālās mākslas skolotāju. “Gadās teksti, kas nav viegli uztverami. Tad var uzdot izlasīto atveidot vizuāli, un šo darbu var vērtēt arī vizuālās mākslas skolotājs,” viņa paskaidro.
Pavasarī “Skola2030” plāno publicēt materiālu,kurā būtu piemēri starppriekšmetu saiknes veidošanai dažādās klašu grupās par veselības un drošības tematiem. Par citiem tematiem šobrīd nav plānots izdot šādu materiālu: lai gūtu idejas, skolotājiem esot jāseko, kā ar labās prakses piemēriem dalās citi skolotāji.
Starppriekšmetu saiknes piemēri
Par to, kā īsteno starppriekšmetu saikni, skolas dažkārt informē arī savās tīmekļa vietnēs. Lūk, divi tajās rasti piemēri!
Sportu apvieno ar vizuālo mākslu
Gulbenes novada vidusskolā, lai labāk apgūtu orientēšanās karšu apzīmējumus, skolotāji zīmēja neparastā tehnikā – iecerētais mākslas darbs bija jārealizē, izmantojot tikai orientēšanās karšu apzīmējumus. Darbi tika vērtēti gan sportā, gan vizuālajā mākslā.
Jāņa Jaunsudrabiņa “Aija” – ne tikai literatūra
Jūrmalas Valsts ģimnāzijā skolēni ne tikai lasīja Jāņa Jaunsudrabiņa triloģiju “Aija”, atklājot varoņu sarežģītos iekšējos konfliktus un viņu rīcības psiholoģisko pamatojumu, bet arī, balstoties uz lasīto, veidoja triptihu vizuālajā mākslā, brīvi izmantojot vizuālos elementus idejas atklāšanai, kā arī piemeklēja vai komponēja triloģijas daļām atbilstošus skaņdarbus.
Riski, īstenojot starppriekšmetu saikni
Palielināt slodzi skolēniem. Tā var gadīties, ja saiknes īstenošanai izmanto nevis jau esošas zināšanas kādā citā mācību priekšmetā, bet liek tās apgūt tāpēc, lai īstenotu kādu skolotāja ieceri. Piemēram, kādā stundā mācīt bioloģiju angliski, kaut skolēni attiecīgos terminus šajā svešvalodā nav apguvuši.
Sākt mācīt “savā” mācību priekšmetā citu mācību priekšmetu, neievērojot pēctecību un vecumposma īpatnības. Lai no tā izbēgtu, jājautā kolēģiem, vai drīkstu darīt tā, kā esmu iecerējis.
Mācību process nav jāsadrumstalo daudzās mazās prasmītēs
Jūrmalas Aspazijas pamatskolas 3.b klases audzinātāja, akcijas “SirdsSkolotājs” decembra laureāte Liene Jankovska
Attālināto mācību laikā pagājušajā ziemā īstenojām projektu, kurā skolēni paši gatavoja putnu barotavas, kā arī cienastu putniem, bet vēlāk novēroja, kādi putni un cik bieži barotavu apciemo.
Dabaszinībās runājām par to, ko putni ziemā ēd, ko viņiem drīkst dot un ko ne. Runājām arī par to, kādi vispār putni ziemā sastopami Latvijā.
Lai pagatavotu barību putniem, skolēni iepazina dažādas sēklas un sajauca tās ar taukiem vai eļļu. Tā bija mājturības sadaļa, jo šajā mācību priekšmetā skolēniem bija jāmācās gatavot ēdienu, tikai šoreiz ēdiens tika gatavots putniem.
Savukārt par pagatavoto barotavu bija vērtējums mākslā: barotava tika veidota no piena pakas, taču tā tika dažādi izrotāta, katram radot savu dizainu. Latviešu valodā savukārt vērtēju, kā skolēns aprakstīja paveikto. Ar vienu uzdevumu sanāca noklāt četrus mācību priekšmetus!
Savukārt nesen dabaszinībās apguvām tēmu par kontinentiem, okeāniem, augstienēm, zemienēm. Tēmas apguvei bija veltītas divas dabaszinību stundas. Klasē bija izveidotas sešas dažādas stacijas, starp kurām skolēni “kursēja”. Katrā stacijā vienlaikus varēja būt četri bērni. Piemēram, stacijā, kurā vajadzēja izpētīt kartes, skolēniem informācija no atlanta bija jāpārnes uz darba lapu. Citā stacijā bija jāsaliek puzle, kas arī sniedza jaunu informāciju.
Latviešu valodā vērtēju, kā skolēni bija strādājuši ar tekstu: vai tekstā atrasts viss vajadzīgais, savukārt dabaszinībās vērtēju to, vai atrada atlantā kontinentus, okeānus un pārējo, kas nepieciešams.
Tā vienā uzdevumā var pārbaudīt vairākas prasmes. Nevis tā, ka dabaszinībās lasām vienu, bet pēc tam latviešu valodā būs darbs ar tekstu, lasot kaut ko citu.
Raujot ārā no konteksta visas mazās prasmītes, radām bērniem pārslodzi. Prasmes jāsakabina kopā un jādod lielāks darbs, kas var pārbaudīt tās visas.
Skolēnus daudz trenēju, ka viņiem pašiem jāiemācās meklēt informāciju un sadarboties. Ja kāds ko nevar atrast, klasesbiedrs var palīdzēt. Kaut ar palīdzību, tomēr informācija tiek iegūta. Turklāt tas, kurš palīdz, vēlreiz nostiprina savas zināšanas.
Ja par kontinentiem būtu jāveido prezentācija, varētu vēl likt vērtējumu mājturībā, jo šajā mācību priekšmetā 3. klasē jāapgūst plānošanas prasmes, projektu veidošana. Skolotājam jāmāk saskatīt šīs prasmes arī citu mācību priekšmetu uzdevumos.
Skaidrs, ka radošās lietas, projekti aizņem daudz laika. Domāju, ka daļa skolotāju to nedara, jo baidās no tā, ka pietrūks laika. Tas ir saprotami, jo mazajām klasēm ir ļoti maz stundu, bet pēc standarta jāapgūst tas, kas jāapgūst. Nav iespējams, piemēram, trīs stundas pēc kārtas veltīt mājturībai, ja stundu sarakstā ir viena stunda. Taču, strādājot radoši, arī te var rast risinājumus. Piemēram, ja dabaszinībās strādā arī ar tekstu, viena projektam patērētā stunda var būt dabaszinībās, bet otra – latviešu valodā.
Lai strādātu integrēti, mācību laiks nav jāsadrumstalo stundās un dienās, bet uz mācību procesu jāraugās vismaz nedēļas ietvaros.
Es pati, lai labāk redzētu, kur un kā var izplānot starppriekšmetu saikni, izveidoju visa mācību gada darba plānu.
Protams, lai sagatavotu starpdisciplināru stundu, arī skolotājam jāstrādā vairāk. Man paveicās, ka stundas, kurās bija dažādās stacijas, palīdzēja sagatavot un vadīt praktikante.
