Deputāta imunitāte – pārmērīga privilēģija, uzskata LRA 3
Deputāta imunitāte, kas liedz bez Saeimas piekrišanas uzsākt pret viņu kriminālvajāšanu vai uzlikt administratīvu sodu, esot pārāk liela privilēģija, uzskata Latvijas reģionu apvienības (LRA) deputāti.
LRA deputātu priekšlikums paredz grozīt Satversmes 30. pantu, nosakot, ka turpmāk administratīvos sodus deputātiem varēs piemērot bez Saeimas piekrišanas – tāpat kā pārējiem pilsoņiem. Kriminālvajāšanas uzsākšanai gan arī turpmāk būs nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts.
“Pašreiz deputātu administratīvā sodīšana paredz garu un smagnēju procedūru. Tādēļ praksē nereti mēdz būt gadījumi, kad amatpersona, uzzinot, ka pārkāpējs ir deputāts, nolemj viņu nesodīt tikai tādēļ, lai nebūtu jākārto visi šie papīri un nebūtu jāprasa izdošana sodīšanai,” skaidroja viena no likumprojekta autorēm Inga Bite (LRA). Viņa uzsvēra, ka imunitātes mērķis ir pasargāt deputātu no nepamatotas un politiskas iejaukšanās, bet nevis paglābt viņu no sodīšanas tad, ja pārkāpums ir noticis.
Uz Latvijas parlamentāriešu nesamērīgi lielo imunitāti likuma priekšā uzmanību vērsusi arī starpvalstu pretkorupcijas organizācija GRECO. Savukārt Venēcijas komisija (Eiropas Padomes padomdevējiestāde konstitucionālajos jautājumos) atzinusi, ka parlamenta locekļu imunitāte ir jānosaka maksimāli šauri un to nevajadzētu attiecināt uz maznozīmīgiem pārkāpumiem. Arī vietējie konstitucionālo tiesību eksperti atzinuši, ka Satversmes 30. pantā paredzētie ierobežojumi Saeimas deputātiem uzlikt administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas esot pretrunā ar neaizskaramības mērķi un būtību. Lietuvā un Igaunijā deputātiem imunitāte ir tikai kriminālprocesuālās lietās, bet ne administratīvo sodu gadījumā. Pēc Venēcijas komisijas datiem, imunitāti visu veidu administratīvo pārkāpumu gadījumos bauda deputāti Latvijā, Vācijā, Krievijā, Kirgizstānā, Čehijā un Slovākijā.
Kritiķi gan smīkņā, LRA pārstāvji, gatavojot šos grozījumus, vadījušies ne tik daudz pēc tiesību zinātnes ideāliem, cik pēc vēlmes noslēpt pārkāpumus no vēlētāju acīm. Ja administratīvās imunitātes nebūtu, tad ne Mandātu komisijā, ne Saeimas sēdē nebūtu jālemj par deputātu izdošanu. Tādēļ nogrēkojušies deputāti varētu paklusām samaksāt soda naudas vai pat izciest administratīvos arestus par braukšanu dzērumā un vēlētāji, ļoti iespējams, pat neuzzinātu par notikušo. I. Bite gan noraida šādus pārmetumus un apgalvo, ka pārkāpuma publiskošanu varētu sasniegt arī citā veidā. Piemēram, uzliekot par pienākumu amatpersonai, kura noformē administratīvā pārkāpuma protokolu, informēt par to Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisiju, kas pēc tam lemtu, vai notikušais vienlaikus ir arī deputāta ētikas pārkāpums. Tomēr LRA sagatavotajā grozījumu projektā nav piedāvāts nekāds mehānisms deputātu pārkāpumu publiskošanai.
Ar 67 balsīm par, 19 pret (visi “Saskaņas” deputāti) un vienam atturoties (Jānis Klaužs, ZZS) LRA sagatavotie Satversmes grozījumi nodoti izvērtēšanai Saeimas komisijām. Šī gan nav pirmā reize, kad deputāti ķeras klāt paši savas imunitātes sašaurināšanai. “Vienotības” pārstāvji savulaik neveiksmīgi centušies izslēgt gan administratīvo pārkāpumu identitāti, gan normu, ka drošības dienesti bez Saeimas piekrišanas nedrīkst veikt kratīšanu deputātu dzīvesvietās.
