Ar katru prombūtnes gadu svarīgāka kļuva dzimtā vieta. Kā Ilze atgriezās un izveidoja Mailīšu audumu fabriku 1
Ja Ilzei Mailītei tālajā 2004. gadā, kad meitene beidza vidusskolu, kāds pareģotu, ka pēc veiksmīgas karjeras Rīgā viņa atgriezīsies dzimtajos Ērgļos un izveidos Mailīšu audumu fabriku, tad šis kāds droši vien saņemtu itin spītīgu atbildi – nekad! Ilzes mamma Inese Mailīte, Latvijā pazīstama kultūras darbiniece un Tautas daiļamata meistare aušanā atzīst – jā, tas patiešām ir brīnums, ka Ilze ir atgriezusies, īstenojusi savu projektu un fabrika teju ies vaļā ar pilnu jaudu.
Attālināties, lai atgrieztos
Ilzei, kā jau daždien ar spēcīgu dzimtu un stipru, talantīgu personību atvasēm notiek, vispirms bija jāattālinās, lai saprastu, kas ir un ko spēj viņa pati, jātiek ārā no iedomātās nevarības sajūtas, ko dažkārt negribot iedveš visu varošie un darošie tuvinieki.
“Es bērnībā biju ļoti, ļoti kluss bērns, ar apbrīnu skatījos, kā mamma, kad vadīja brāļu Jurjānu muzeju “Meņģeļos”, rīkoja vērienīgos koru saietus, vienmēr viņai kāds jauns projekts un objekts, redzēju arī, kādus iespaidīgus mākslas darbus rada mammas brālis Ivars Mailītis.
Man šķita, ka pati neko tādu nespēšu. Esmu pārliecināta – toreiz, skolas laikā, mājturības skolotāja uzskatīja, ka visus darbus manā vietā ir taisījusi mamma un vecmamma Lidija, izcila rokdarbniece. Lielākoties tā arī bija. Un ne jau mājturības stundās es aust iemācījos. Skolā patiešām gāja, kā gāja. Tāpēc skaidri zināju, ka te, Ērgļos, atsperties nevarēšu un prātā bija tikai viens – prom uz Rīgu!”
Tur Ilze iestājās Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, taču arī tas bija tikai tramplīns uz dažādu mākslu gaisotnē augušai meitenei vēl svešāku vidi. Par nākamo pieturu kļuva Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultāte (tagad Vides un būvzinātņu fakultāte).
Ilze izvēlējās vides un ūdenssaimniecības specialitāti. Bija iedomājusies, ka izstudēs un pēc tam mierīgi sēdēs kādā kantorī un vilks strīpiņas meliorācijas vai kādos citos ūdenssaimniecības projektos. Taču šīs specialitātes studentus izķer kā karstus pīrādziņus jau studiju laikā, arī Ilze sāka strādāt, un viņai tūdaļ uzticēja milzīgas meža platības meliorācijas projektu – no nulles!
“Viss būtu labi, tikai priekšnieki bija aizmirsuši man pateikt, ka dienā, kad braucu tikties ar pasūtītāju, projektam jau vajadzēja būt gatavam…” atceras Ilze.
Kādu laiku strādājusi arī par autoruzrauga palīdzi – tā ir tāda jautra pozīcija starp projektētāju, būvnieku un pasūtītāju.
“Īstenībā tas viss man bija par daudz un par smagu, un, ja nebūtu spītīgās vēlēšanās sevi apliecināt, diez vai šos darbus būtu uzņēmusies.”
Bet ko un kam tad saspītēsi? Drīz piezagās sajūta, ka “viss ir apnicis”, un Ilze ķērās pie mūsdienīga līdzekļa – devās strādāt uz ārzemēm. Lai “sakārtotu galvu” un saprastu nākotnes mērķus, kā viņa saka. Četri mēneši veselīga roku darba Grieķijā, tad mājupceļš, veiksmīgas pārrunas būvfirmā “Velve” un pilnīgi jauns pienākumu lauks kā iepirkumu speciālistei.
Ilzes mamma Inese saka – dzīve arī viņu pamatīgi mētājusi, bet viņai nekad nav bijis bail aiziet prom no labi zināma, stabila darba un sākt kaut ko jaunu.
Jau piesauktajos Jurjānu “Meņģeļos” kā viena diena aizritēja piecpadsmit gadi, tad Vestienā ekoskolas un latviešu pirmā biologa Jāņa Ilstera dārza izveides projekti, interaktīvā meža taka Valsts meža dienesta apmācības centrā “Pakalnieši”, bet pēdējie četri gadi ar visu atdevi ziedoti diriģenta Haralda Medņa muzejmājas izveidei Madonas pusē, bijušajā Lazdonas mācītājmuižas teritorijā, kur netālu 1866. gadā notika Pirmie latviešu skolēnu koru svētki un uzstādīts 2015. gadā notikušo XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vides objekts “Latvija skan”, ko radījis Ivars Mailītis.
Vai nu tas iedzimst, vai pielīp, bet Ilze viļus neviļus rīkojās pēc mammas parauga. Kad juta, ka rutīna sāk piezagties arī stabilajā un labi apmaksātajā darbā firmā “Velve”, uzrakstīja atlūgumu. Bija klāt pagrieziena punkts.
“Es jutu, ka nu esmu uzkrājusi pietiekami daudz gan zināšanu, gan pieredzes, lai liktu to lietā savā un ģimenes labā. Turklāt ar katru prombūtnes gadu man aizvien svarīgāka kļuva vieta, no kurienes esmu nākusi – mani Ērgļi.”
Zelta diegs jāatrod pašai
Tagad grūti nošķirot, kas bija pirmais un spēcīgākais dzinulis tajā atgriešanās sajūtā – vai Ilzes vēlme apliecināt un izjust piederību savam novadam, pašas rokām radot savu tautastērpu, vai arī ar laiku aizvien nepārprotamāk izaugusī pārliecība, ka turpmāk viņa gribēs dzīvot un strādāt Ērgļos. Viens izauga no otra, secina Ilze.
“Man bija skaidrs, ka beidzot esmu gatava savam tautastērpam,” viņa atceras savu dvēseles stāvokli pirms tam, kad Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā aci pret aci satikās ar Ērgļu novada tautastērpa brunču audumiem. Tādi tur glabājas veseli trīs.
Vispirms “noņēma fasonu” saviem zilibaltrūtotajiem brunčiem – “es gribēju, lai man ir kā nevienai!”. Pie brunčiem tika piemeklētas arī pārējās tērpam un reģionam atbilstošās detaļas, piemēram, snātene jeb no vilnas un linu diegiem pamīšus laukumos austa plecu šalle. Arī visas pārējās tērpa detaļas, izņemot krekla audumu, līdz pat paķelēm jeb zeķu turētājiem ir Ilzes roku darinātas.
Kad nu bija tik labi veicies, Ilze nosprieda – kāpēc gan nenokomplektēt tērpa detaļas arī pie pārējiem diviem muzejā redzētajiem Ērgļu brunčiem? Domāts – darīts, un tā laikā no 2016. gada pavasara līdz 2017. gada vasarai tapuši veseli trīs Ērgļu tautastērpi.
Viens – meitai, otrs – mammai, trešais, kā Ilze smej, “brīvais aģents”, kas atraisa rokas un fantāziju tērpu komplektēšanai atbilstoši gadījumam un vajadzībai. Savu publisko ievērību tie piedzīvojuši jau vairākās tautastērpu skatēs. Nozīmīgākā neapšaubāmi bijusi Ineses un Ilzes Mailīšu uznācienā uz Dziesmu svētku tautastērpu skates “mēles” šogad vasarā.
“Es tērpus netaisīju skatei, bet pati sev. Un esmu ārkārtīgi lepna, ka man tie ir. Tāpat kā pilnīgi skaidri apzinos, ka bez mammas padoma, kā arī Ērgļu tautas lietišķās mākslas studijas vadītājas Sandras Laubertes un citu meistaru palīdzības un atbalsta šo tērpu nebūtu. Taču tieši, kā tos veidot, tas “zelta diegs”, protams, bija jāatrod man pašai,” uzsver Ilze.
Klau, kad vērsi fabriku vaļā?
Bet kāds sakars Ilzes radītajiem tautastērpiem ar Mailīšu audumu fabriku? Reiz, kad viņa audusi pirmos brunčus tērpam, Ilzes itin prasmīgo darbošanos vērojusi Sandra Lauberte un puspajokam, pusnopietni uzvaicājusi – klau, tev iet no rokas, kad vērsi savu fabriku vaļā?
Kā mēdz teikt, tieši tobrīd “noklikšķēja”. Ilze saprata, kā gadsimtiem seno aušanas tradīciju pārvērst darbīgā mūsdienu stāstā, kā sasiet kopā pagātni ar šodienu un iezīmēt arī nākotni.
“Jā, mani pilnīgi pārņēma atklāsme, ka šāda aušanas darbnīca vai fabrika varētu būt tieši tā lieta, kas apvienotu, darītu laimīgu un bagātu manu ģimeni. Un caur to mēs varētu daudz dot arī citiem cilvēkiem, sabiedrībai.”
Un spēles laukums šai vīzijai būs Breikšu ģimenes 1938. gadā celtās “Zemzaru” mājas gleznainajos Ogres upītes krastos, kur Inese un Ilze mīt kopš 2006. gada. Praktiski tas nozīmēja izstrādāt un iesniegt projektu Eiropas lauksaimniecības fonda lauku attīstībai Leader programmā. Un, tavu prieku, 2017. gada sākumā Ilzes projekts tika apstiprināts!
Lai īstenotu Ilzes ieceri “Zemzaros” ierīkot aušanas darbnīcu, piesaistīja arī ģimenes radošos papildspēkus – nākotnes “zīmēšanā” un telpu projektēšanā iesaistījies Ilzes brālēns arhitekts Austris Mailītis, mākslinieka Ivara Mailīša vecākais dēls.
Kopīgi izlēma nojaukt vienu “Zemzaru” ēkas daļu, kura bija pavisam bēdīgā stāvoklī, un uzcelt pilnīgi jaunu piebūvi. Šobrīd pati ēka ir pabeigta, vēl atlicis līdz galam sakārtot elektrības un apkures sistēmu.
Bet fabrikas sirds jau pukst, jo pats galvenais rīks – stelles, bez kā nebūtu šā stāsta, jau ieņēmušas savu vietu Ilzes izlolotajā cerību un gaismas caurstrāvotajā telpā, kas mazliet atgādina baznīcu – savu garīgā mantojuma apzināšanās vietu.
Stelles kā krelles
Mailīšu audumu fabrikai Ilze redz divus savstarpēji cieši saistītus uzdevumus – gan caur Latvijā dažādos laikposmos izmantoto steļļu stāstiem rādīt tradīcijas senumu, mainību un laikmetīgumu, gan, protams, nodarboties ar gluži praktisku ražošanu.
Tas pirmais cieši saistīts ar fabrikas kā tālākizglītības, amatu prasmes un tūrisma centra attīstību, tas otrais – arī ar citu produkcijas veidu apguvi, piemēram, pārtikas ražošanu nākotnē.
Taču šobrīd pirmais uzdevums ir izveidot pilnvērtīgu steļļu virteni. Fabrikas telpā jau lepni gozējas Somijā ražotās programmējamās stelles – tieši tādas, stāsta Ilze, esot pirmās un vienīgās Latvijā.
Pati braukusi 12 tūkstošus eiro dārgo rīku uz ziemeļzemi lūkot. Nu jau tā elektroniskās priekšrocības kārtīgi iemēģinātas, noaužot 60 metrus brunču auduma pēc Madonas novada tautas deju kopu pasūtījuma, gan arī šalles un segas.
Vasaras sākumā stelles lūkojuši arī amatnieku dienu dalībnieki no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas un iemēģinājuši šo brīnumu, kopīgi noaužot gadskārtu vainagu. Tagad tas noenkurots uz kakla Ivara Mailīša veidotam koka kaķim, kurš godīgi tup fabrikas biroja telpā.
Kāds ir lielākais ieguvums un atšķirība no parastajām stellēm?
“Nu, redziet, lai taptu šis audums (Ilze norāda uz tobrīd stellēs redzamo drānas gabalu), audējam būtu jādarbojas ar 12 paminām. Tagad pietiek ar vienu mazu pedālīti. Kad to nospiež, lai mainītu rindu, stelles pašas zina, kuras nītis uz augšu vai leju ceļamas.”
Ilze atzīst, ka tā izšķirošā sajūta – fabrika tiešām būs! – radusies tad, kad uz jaunajām telpām pārvestas vienas no leģendārā amatnieka, audēja un konstruktora Pētera Viļumsona pusautomātiskajām jeb t. s. caurumkāršu stellēm. Viņa pirms simts gadiem konstruētā ierīce bija īsta revolūcija steļļu attīstībā, Viļumsona stelles uzskata par tiešu programmējamo steļļu priekšteci.
Šis brīnums nejauši atradies tepat, kādā Ērgļu šķūnītī. Reiz Ineses Mailītes skolasbiedrs, zinot, ka viņa ar aušanu noņemas, uzrunājis – klau, negribi apskatīties, man te tādi koka gabali sakrauti stāv. Par ko ne, apskatījušies. Tās izrādījās pat ļoti labi saglabājušās Viļumsona stelles. Pusotru gadu radušas mājvietu Jurjānu muzejā “Meņģeļos”, tagad sākušas jaunu skaistu dzīvi “Zemzaros”.
“Atbilstoši vēsturiskajai attīstībai – bez šīm divām te vajadzētu vēl būt senākajām trizuļu un sviru stellēm, kopumā vietas ir piecām. Būs!” teic Ilze.
Steļļu telpā jau iezīmēta vieta arī vestienieša, komponista un diriģenta Voldemāra Ozoliņa kabinetflīģelim, kas šobrīd vēl atrodas citur, bet Mailīšu fabrikā būs īstajā vietā.
Un vēl ļoti svarīgi un simboliski, ka fabrikas steļļu telpā pastāvīga vieta ir balti klātam galdam – ar Ineses mammas Lidijas darinātu galdautu, par kuru viņai piešķirta liktenīgo 1940. gada Dziesmu svētku lielās rokdarbu izstādes zelta medaļa. Lidija bija gan koriste, gan izstādes dalībniece. Jā, medaļu piešķīra, bet padomju okupācijas dēļ viņa to tā arī nekad nesaņēma.
“Bet galdauts mums ir un paliks. Kā zīme, cik spēcīgi mūsu pēctecība iestādīta,” teic Inese.
Fabrikas meitenes un puisis
Labo sakritību virtenes turpinājums ir stāsts par Artūru Baci, Ilzes draugu, ar kuru viņa iepazinās tieši pirms gada. Internetā. Kopš brīža, kad viņš pie Ilzes vērsās ar uzrunu “sveicināta, jaunā dāma!”, un līdz šim viņš sevi ir apliecinājis arī kā pārliecinošu Mailīšu audumu fabrikas dzinējspēku.
Ne tikai skaidri redzot, kur “Zemzaru” saimniecībā roka jāpieliek, bet gluži negaidīti atklājot sev un citiem savu audēja talantu. Tieši Artūrs pa īstam atdzīvinājis Viļumsona stelles – protams, pateicoties arī tam, ka savulaik Inese Mailīte Sarkaņu amatu skolā līdz sīkākajai niansei “atkodusi” un apguvusi, kā tās darbojas.
Artūrs sācis aust tikai pirms pusgada, un Inese, kas daudz ļaužu pie stellēm redzējusi, ar pilnu pārliecību novērtē – viņam ir neikdienišķas spējas un īpašs talants. Tā apliecinājums – krāšņās segas, kas izliktas apskatei uz fabrikas iekšējā balkona margām, kā arī paklājiņi, kuros mākslinieciski iestrādāta bebrāda.
Nu var uzskatīt, ka pēc Māra Maniņa, tautas lietišķās mākslas studijas “Rīdze” vadītāja, nākotnē Latvijā būs vēl otrs vīrieškārtas audējs.
Artūrs divus gadus nostrādājis Norvēģijā, taču atgriezies mājās, jo, tāpat kā Ilze, sapratis, ka negrib mētāties pa svešām malām, bet visus savus spēkus, prasmes un enerģiju ieguldīt Latvijā. Kāpēc cīnīties tur, ja varam cīnīties šeit – jaunie ir vienisprātis.
“Es esmu piederīgs te,” saka Artūrs ne tikai par Latviju, bet arī par Ērgļu pusi. Kaut arī Valmierā dzimis, ar Vidzemes augstieni izjutis kādu īpašu dvēselisku piesaisti.
Taču visam mūsu pieredzē ir sava vieta. Šobrīd Artūrs, pateicoties kontaktiem ārzemēs, organizēs paša austo segu un paklāju pārdošanu šajā ziemeļvalstī. Un cītīgi auž jaunus, lai veidotu produkcijas uzkrājumu. Vai tā lieta ies? Artūrs ir pārliecināts, ka noteikti, jo izraudzītais mērķa klients pratīs novērtēt dabiska materiāla roku darbu.
Pa ziemu arī Artūrs apņēmies izgatavot sev tautastērpu, pat divus! Vienu Ērgļu novadam atbilstošu, otru – Latgales tradīcijā, jo no tāspuses nāk Artūra tēvs.
Līdz šim visu trīs “fabrikantu” lielākais kopdarbs bijis, izgatavojot 30 krāšņus lakatus pēc uzņēmēja Artura Gailīša pasūtījuma. Tie paredzēti jau populārā pasākuma “Vakars uz ezera” – Kāla ezera peldošā restorāna – apmeklētājiem.
“Gailītis gribēja, lai lakatiem bārkstis būtu savirpinātas. Nu tad virpinājām ar’. Artūrs izrādījās ļoti veikls un ātrs virpinātājs,” pasmaida Ilze.
Nākotnes velki
Mailīšu ieceres silda sirdi un liek noticēt, ka pavisam drīz Ērgļu “Zemzaros” būs gudri veidots kultūras un tūrisma centrs. Ilze teju Kultūrkapitāla fondā iesniegusi projektu par tautasdziesmu takas izveidi stāvajā kalna korē tepat aiz fabrikas logiem.
“Ja jau mums ir tik izcili novadnieki kā Andrejs, Pāvuls un Juris Jurjāni, kuri radījuši latviešu tautas dziesmu apdares, tad ideja par šādu taku ir tikai loģiska. Es iedomājos, ka varētu skulpturāli notīs atveidot kādas muzikālas frāzes no šīm apdarēm, un tad taka būtu gan izstaigājama, gan izdziedama. Sākt vajadzētu ar Jurjānu Andreja “Pūt, vējiņi!” apdari, kam nākamgad apritēs jau 135. gadskārta,” savā plānā ļauj ieskatīties Ilze.
Bet Inese tikko ar cerīgu vienošanos, sauksim to par “aitu” projektu, atgriezusies no darba grupas apspriedes Zemkopības ministrijā. Tajā viņa kā idejas iniciatore, Ērgļu tautas lietišķās mākslas studijas vadītāja Sandra Lauberte, Rīgas dizaina un mākslas skolas dizaina nodaļas vadītāja Gunta Apsīte un Aitu audzētāju asociācijas pārstāvji sprieduši, kā popularizēt dažādu šķirņu Latvijā audzētu aitu vilnas izmantošanu.
Norunāts, ka septiņi aitu audzētāji katrs Mailīšu fabrikai uzticēs 20 kg aitu vilnas, fabrika parūpēsies par tās pārstrādi Pācē, Sunākstē vai Preiļos, tad gatavu, bet nekrāsotu dziju nogādās Rīgas dizaina un mākslas skolā. Tur nākamgad janvārī audzēkņi radītu, kā Inese saka, “dizainu no galvas līdz kājām”, tātad tērpu komplektus, kuri nākotnē būtu apskatāmi arī Mailīšu fabrikā. Kā kopdarba rezultāts būs mākslas un dizaina skolā radīts buklets par aitu šķirnēm un to vilnas izmantošanu gan pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, gan mūsdienās.
Pirms atvadāmies, Inese atceras kādu zīmīgu stāstu. Toreiz, kad ar Ilzi sākušas iejusties “Zemzaros”, mājā vēl nav bijis ūdens. Ilze gājusi pēc tā uz Ogres upi, piesmēlusi spaini, bet tajā – zivtiņa. Mazo peldētāju, protams, palaidušas brīvē. Bet priecīgā sajūta par labu zīmi nākotnei palikusi. Lai piepildās!
