“Dienās, kad vējš nepūš nemaz, elektrību ražos no ūdeņraža.” Intervija ar enerģētikas uzņēmuma vadītāju Darju Maikštenu 12
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lietuvas enerģētikas uzņēmums “Ignitis Group” ir reģiona visdinamiskāk augošais enerģētikas uzņēmums, kurš šobrīd jau darbojas visās trijās Baltijas valstīs un Polijā. Vienlaikus tas ir arī Latvijā ar skaudību vērots uzņēmums, jo tas ir tāds kā “Latvenergo” ideālais modelis – paraugs, kāds uzņēmums būtu varējis būt, ja savlaicīgi būtu privatizēta daļa uzņēmuma, piesaistot nozīmīgu līdzekļu daudzumu attīstībai, un ja valsts būtu noteiktāka un izlēmīgāka ar stratēģisko lēmumu pieņemšanu. Par to, kā uz nākotni raugās “Ignitis”, saruna ar šā uzņēmuma valdes priekšsēdētāju Darju Maikštenu.
Vēja enerģētikas attīstītāji Latvijā jau ilgāku laiku sūdzas, ka viņu projekti iestrēgst pašvaldību līmenī, sabiedriskās apspriešanas laikā – tā ir tā saucamā ne manā sētā problēma. Lai to pārvarētu, šobrīd izstrādāti divi risinājumi – valsts uzņēmumu līmenī vēja parkus būvēs burtiski mežos, uz valstij piederošajām mežu zemēm. Savukārt tiem attīstītājiem, kuri būvēs apdzīvoto vietu tuvumā, tiek paredzēti maksājumi vietējās kopienas budžetā, kuri jau nodēvēti par vēja enerģētikas nodokli. Jūs gatavojaties veidot vēja parkus Latvijā, vai esat saskāries ar šo problēmu?
D. Maikštens: Kopumā es uzskatu, ka Latvijas vide atjaunojamās enerģētikas investīcijām nav ne sliktāka, ne labāka kā citās kaimiņvalstīs – katrā ir sava birokrātija un problēmas, katrā var vēlēties kaut kādus uzlabojumus, bet kopumā mēs ne ar kādām milzu problēmām, veidojot projektus Latvijā, neesam saskārušies. Kopumā es uzskatu, ka dalīšanās peļņā ar vietējām kopienām ir labs mehānisms, kas veido sadarbības modeli ar sabiedrību un padara atjaunojamās enerģētikas uzņēmumus sabiedrībai caurspīdīgākus un saprotamākus.
Kā jūs šīs problēmas esat pārvarējuši Lietuvā?
Lietuvā vairākus gadus bija līdzīgas problēmas jūsu aprakstītajām. Taču mums palīdzēja visas sabiedrības izpratne, ka vienīgais ceļš enerģētiskās neatkarības iegūšanai ir atjaunojamā enerģētika. Un tad nāca ar vēja ģeneratoriem iegūtās zemās elektroenerģijas cenas – tiklīdz sabiedrība saprata, ka šādi patiešām var iegūt piekļuvi lētākai enerģijai, ļoti daudzi agrākie iebildumi pazuda paši no sevis.
Šajā ziņā pērnais gads ļoti palīdzēja sabiedrības noskaņas maiņai. Palīdz arī tas, ka atjaunojamās enerģētikas tehnoloģijas šobrīd sasniegušas tādu brieduma pakāpi, ka subsīdijas no budžeta līdzekļiem vairs nav nepieciešamas. Kombinācijā ar lēto elektroenerģiju tas veido neatvairāmu argumentu pāri.
Vai pareizi saprotu, ka Lietuvas valdība nekādi nesubsidē atjaunojamo resursu enerģētiku?
Lielos vēja un saules parkus – nekādi. Ar subsīdijām šobrīd tiek atbalstīti uzņēmumi un patērētāji, kas uzstāda saules baterijas vai vēja ģeneratorus neliela apjoma elektroenerģijas ražošanai, kas galvenokārt paredzēta pašu patēriņam.
Šobrīd Latvijā ir pieteikts tāds atjaunojamās enerģētikas projektu daudzums, ka, ja tie visi tiek uzbūvēti, tad veidojas pamatīga elektroenerģijas pārprodukcija. Latvijas vidējais elektroenerģijas patēriņš ir viens gigavats, atsakoties no fosilo resursu izmantošanas daudzās dzīves jomās un tās elektrificējot, vidējais patēriņš, iespējams, varētu pieaugt līdz diviem gigavatiem. Taču jau šobrīd pieteikto projektu elektrības ģenerēšanas jauda pārsniedz četrus gigavatus. No tā skaidri izriet nepieciešamība šo elektroenerģiju eksportēt. Taču atjaunojamo enerģētiku straujā tempā veido visas reģiona valstis. Kur to eksportēsim?
Tā gluži nav, varētu pat teikt, ka situācija ir pretēja. Šīs desmitgades vidū piesārņojuma dēļ ir jāslēdz divas no jaudīgākajām reģiona elektrostacijām – abas Igaunijas degslānekļa stacijas, kas ir lielākās šāda veida termoelektrostacijas pasaulē. Arī reģiona otrā galā veidojas elektroenerģijas deficīts, jo Polijai jāatsakās no ogļu izmantošanas elektrības ražošanā, bet Vācijai ar kaut ko jāaizstāj Krievijas gāze. Tādēļ reģionā veidojas nevis elektroenerģijas pārprodukcija, bet gan tās deficīts.
Tieši Baltijas valstīm ir iespēja šo deficītu aizpildīt, pateicoties samērā nelielajam iedzīvotāju blīvumam, labvēlīgiem vēja apstākļiem un garai krasta līnijai. Turklāt lielākās iespējas šajā ziņā ir tieši Latvijai, tai seko Igaunija, bet Lietuvas potenciāls ir vismazākais. Tā, piemēram, Lietuvas teorētiskais vēja enerģētikas potenciāls tiek vērtēts kā 4,1 gigavats (GW), bet Latvijai tas ir trīs reizes lielāks – 14,1 GW, bet Igaunijai – ap desmit gigavatiem.
Ja šo potenciālu izmanto, Baltijas valstis var kļūt par lielu enerģijas eksportētāju, nodrošinot reģiona vajadzības. Tā ir mūsu vēsturiskā iespēja, kas jāizmanto, un tieši tāpēc “Ignitis” šobrīd ienāk Latvijā ar 700 miljonus eiro lielām investīcijām un plānu veidot vairākus vēja un saules parkus, kuriem 2025. gadā būtu jāspēj ģenerēt 1,3 GW elektroenerģijas, bet 2030. gadā – 2,5 GW.
Ņemot vērā, ka līdz 2030. gadam reģiona enerģētikas uzņēmumi būs aizņemti ar degslānekļa un ogļu termoelektrostaciju slēgšanas radītā vietējā deficīta aizpildīšanu, tad eksporta apjomi nebūs pārāk lieli un mums pietiks ar pašreizējo Lietuvas–Polijas un Igaunijas–Somijas savienojumu jaudu. Taču pēc 2030. gada Baltijas valstīm gan jādomā par jauna kopīga zemūdens kabeļa ieguldīšanu, kas savienotu reģionu ar Vāciju. Domāju, ka to būs iespējams veidot par Eiropas Savienības un starptautisko investoru līdzekļiem, neiesaistot Baltijas valstu budžeta naudu.
Ko mēs nākotnē darīsim ar elektroenerģijas pārpalikumu brīžos, kad arī citur Eiropā labi pūtīs vējš vai spīdēs saule?
Pieredze liecina, ka visprātīgāk ir veidot jauktu un elastīgu pieeju paketi. Ja Centrālajā un Austrumeiropā būs pietiekami augstas elektroenerģijas cenas – eksportēsim elektroenerģiju. Ja cenas būs zemas un eksportēt elektroenerģiju būs neizdevīgi, ražosim ūdeņradi un uzglabāsim to – tādēļ reģionā jāveido atbilstošas ūdeņraža ražošanas un uzglabāšanas jaudas. Visbeidzot trešā iespēja ir tālāk pārstrādāt jau iegūto ūdeņradi vēl vairākos nākotnes degvielas veidos, par kuriem šobrīd diskutē Eiropas Savienībā, radot vēl papildu pievienoto vērtību.
Visbeidzot, Lietuvā, apdzīvotajā vietā Kronis pie Nemunas, ir vēl padomju laikā būvēta mākslīgā ūdenskrātuve, kuras turbīnas spēj ražot apmēram 900 MW elektroenerģijas – tā savulaik tika uzbūvēta kā drošības rezerve gadījumam, ja to vai citu apstākļu dēļ nāktos uz brīdi pārtraukt elektrības ražošanu Ignalinas atomelektrostacijā. Daļu elektroenerģijas var izmantot, sūknējot ūdeni šajā ūdenskrātuvē, kuru pēc tam var izmantot ražošanai brīžos, kad vējš nepūš. Nav izslēgts, ka par šādiem risinājumiem ir jādomā arī citur Baltijā.
Kā mēs nodrošināsim stabilitāti tādā elektroenerģijas ražošanas sistēmā, kas būs ļoti atkarīga no dabas kaprīzēm? Vēl pirms kāda laika valdīja ļoti optimistisks noskaņojums, ka nevar būt tā, ka nekur nepūš vējš, un, ja būs labi savienojumi visas Eiropas līmenī, elektroenerģiju vienmēr varēs pārsviest uz to reģionu, kur tās trūkst. Taču vairākas karstas bezvēja vasaras pēdējā piecgadē pamatīgi iedragājušas šo optimismu – virkne vēja enerģijas lielvalstu, kā Lielbritānija, Dānija vai Vācija, pieredzējušas mēnešiem ilgus bezvēja periodus, kuros vēja enerģētikas spēja ražot elektrību krītas par 15–25%.
Parādījušies arī vairāki pētījumi, kuri apgalvo, ka, temperatūrai pārsniedzot noteiktus vidējos rādītājus, vēja apjomi krietni samazinās. Vai jūs tas neuztrauc?
It nemaz. Mūsu atbilde šādām bažām ir pārmērīgu, vairāk nekā nepieciešams, elektroģenerācijas jaudu uzstādīšana. Ļoti vējainās dienas ar lieko enerģiju ražos ūdeņradi. Dienās, kad vējš būs vājš, – ražos elektroenerģiju iekšējam patēriņam, bet neražos ūdeņradi.
Un dienās, kad vējš nepūš nemaz, – elektrību ražos no ūdeņraža. Otra atbilde šādām bažām ir vēja parki jūrā – tur vēja apstākļi ir labāki, tātad arī ģeneratoru darba stundas garākas. Ar jūrā uzstādītajiem vēja ģeneratoriem var rēķināties, ka tie strādās vairāk, kā 80% laika. Šajā ziņā Baltijas valstis izdevīgi atšķiras no iekšzemē izvietotajām Centrāleiropas valstīm – tām tiešām var būt periodi, kad nespēj saražot neko, un vienīgais risinājums ir elektrības imports vai, piemēram, atomelektrostacijas.
Vai jūs neuztrauc infrastruktūras izmaksas šādām pārmērīgām elektrības ražošanas jaudām? Latvijā “Sadales tīkls” un “Augstsprieguma tīkls” jau šobrīd uztraucas par izmaksām, kuras radīs daudzo individuālo ražotāju un atjaunojamo resursu enerģētikas uzņēmumu pieslēgšana tīklam, bija centieni būtiski palielināt tarifus.
Protams, tas kaut ko maksās. Taču, ja saskaita visas izmaksas kopā, atjaunojamā enerģētika vienalga piedāvā viszemāko elektrības cenu.
Vai piekrītat, ka atjaunojamajā enerģētikā šobrīd valda tāds kā zelta drudža noskaņojums – elektrības ražošanas izmaksas ir zemas, bet pārdošanas cena, pateicoties notikumiem, kurus izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā, augsta?
Jā, un šis zelta drudzis ir bīstams, jo tam ir tendence radīt tirgus burbuļus un pārspīlējumus. Augstās elektroenerģijas cenas neturpināsies mūžīgi, un tie, kas par augstu cenu būs uzstādījuši stacijas un pirkuši dažādus komponentus, pēc kāda laika var izrādīties pie sasistas siles.
Tādēļ ir ļoti uzmanīgi jāplāno, ir jābūt saprātīgai ilgtermiņa stratēģijai un pietiekami dziļām kabatām, lai izturētu grūtību periodus. Nešaubos, ka daudzi atjaunojamās enerģētikas investori apdedzināsies un zaudēs savu naudu, taču šī procesa rezultātā pēc kāda laika radīsies atjaunojamās enerģētikas nozare, kas spēs dot sabiedrībai ievērojamu labumu.
Lietuvai ir bijusi sava atomelektrostacija, ir uzkrāta pieredze un ir speciālisti. Ņemot vērā, ka Lietuvai trūkst savas elektroenerģijas un ka to, ka pirms desmit gadiem notika neveiksmīgas sarunas starp Baltijas valstīm par kopīgu atomelektrostacijas būvi, vai arī šobrīd pastāv plāns, ka Lietuva varētu būvēt atomelektrostaciju?
Nē, tāda plāna šobrīd nav. Nākamajā gadā valdībai jāsniedz ziņojums par enerģētiskās neatkarības plāna izpildi, nav izslēgts, ka kaut kas var parādīties šajā dokumentā. Taču “Ignitis” kā uzņēmums neredz ekonomiskus iemeslus, kādēļ šobrīd būtu vērts būvēt atomelektrostaciju – pašreizējo tehnoloģiju ietvaros atomelektrostacijas nespēs saražot elektroenerģiju, kas ekonomiski spētu konkurēt ar atjaunojamo resursu enerģētikas piedāvāto.
Manuprāt, būtu saprātīgi saglabāt šo iespēju nākotnei – tehnoloģijas attīstās, un, iespējams, nākamajā desmitgadē vai pēc 2040. gada parādīsies tehnoloģijas, kas spēs konkurēt ar vēju un sauli. Šobrīd mūsu uzdevums ir radīt tik lielo zaļās elektroenerģijas ģenerāciju, ka būtu iespējams daļu no tās pārvērst ūdeņradī.
Latvija ar jau vairāk nekā 20 gadus “Latvenergo” vai citu valsts uzņēmumu akciju daļas laišanu fondu biržā iestrēgusi un nekust no vietas. Kā izdevās pārliecināt Lietuvas sabiedrību, ka galvenā enerģētikas uzņēmuma valstij piederošu akciju daļas pārdošana privātajiem investoriem ir laba un savlaicīga ideja?
Tādas vajadzības nebija, jo neviena valstij piederošā akcija nekad nav tikusi pārdota. Uzņēmums izlaida papildu akciju laidienu, kas tika pārdots galvenokārt ārvalstu investoriem, iegūstot pusmiljardu eiro. Valsts saglabāja savas akcijas, un tai šobrīd pieder 75% uzņēmuma daļu, tā pilnībā kontrolē uzņēmuma stratēģiju un politiku. Savukārt uzņēmums ieguva naudu attīstībai, tam nebija jālūdz nauda no budžeta līdzekļiem.
Teorētiski otrs attīstības ceļš bija stratēģiskā investora piesaiste, taču šajā gadījumā valstij būtu jāatdod daudz lielāka kontrole investoram.
Otrs solis, kas, iespējams, palīdzēja šā lēmuma pieņemšanai, bija uzņēmuma dividenžu politikas maiņa. “Ignitis” iemaksā valsts budžetā nevis procentus no peļņas, bet gan fiksētu summu, šobrīd tie ir 85 miljoni eiro gadā, kas katru gadu palielinās vismaz par 3% – un tā līdz bezgalībai vai dividenžu politikas maiņai.
Tas dod valstij skaidru perspektīvu, cik tā var cerēt saņemt budžetā, un daļēji atrisina bažas, ka, laižot kādu daļu akciju biržā, tā var zaudēt šos ieņēmumus.
