Vīriešu viedokļi: Kā motociklistiem “sadzīvot” ar pārējiem satiksmes dalībniekiem? 7
Redzot, ja ne klātienē, tad vismaz TV vai datorā, motosezonas atklāšanas grandiozo plūsmu, šķiet: rēcošo divriteņu uzbrukums ir varens. Bet – dažas dienas vēlāk izbraucis kādu mocīti reālajā sadzīvē nobildēt, secinu: maz joprojām viņu. Kleistu ielas līkumā pie Buļļupes velti nostāvēju gandrīz stundu. Neviena. Aizbraucu uz Jūrmalas šoseju, kāpu uz gājēju tiltiņa pie Rīgas robežas. Te taču jābūt! Vēl stunda un – četri moči. Auto pa to laiku aizbrauca kāds tūkstotis.
Un te laikam tā lielākā problēma. Ne velosipēdu, ne motociklu mūsu satiksmē nav tik daudz, lai pie viņu pastāvīgas klātbūtnes mēs pierastu, lai iemācītos sadzīvot nemitīgā saskarsmē. Divriteņu vienkārši nav, stundām ilgi nav. Un tad tas pēkšņi parādās – nez no kurienes. Un tas ir bīstami.
Kā sadzīvot, kā vienam otru neaizskart? Ne tikai fiziski – savstarpējs aizvainojums, nervu spriedze nav labāki par asiņainiem ievainojumiem. Vajadzīga saruna. Viedokļu saskaņošana. Tādēļ šodien šeit runās seši visai dažādi satiksmes dalībnieki. Vispirms tie, kuri ar močiem nebrauc (visi viņi ir “Gada auto” žūrijas biedri). Tad trīs, kuri bez šā vaļasprieka savu dzīvi vairs plānot negrib.
Āmurgalvas to nesapratīs
Jānis Mežulis, arhitekts
Ja redzam uz ielas motociklu, zinām, ka braucējs ir turīgs cilvēks. Tātad nobriedusi personība, kura ir spējīga atbildēt par savu rīcību. Un arī es, sēžot pie sava auto stūres rīta sastrēgumā, klusībā sveicu katru šādu motobraucēju, kurš aizdudina starp stāvošajiem auto, tādējādi pavisam noteikti mazinot sastrēgumu. Bet, pēc maniem novērojumiem, tādu ir tikai puse. Kas ir tā otra puse? Tie, kuri mēģina apbraukt, izlīkumot un izspraukties starp braucošiem auto, tādējādi izraisot vieglu paniku šoferu vidū. Pats esmu izbijis motobraucējs ar desmit gadu stāžu un zinu to kaifu, kad jāieķeras stūrē, kad tavs zirgs raujas uz priekšu, tomēr katram priekam ir sava cena. Arī par to man ir nācies maksāt, tiesa, tiku cauri ar parastiem zilumiem un sasitumiem. Un ne jau savas vainas dēļ. Mani vienkārši nepamanīja. Toreiz, deviņdesmitajos, vēl nebija izgudrots teiciens – skaties divreiz. Divreiz! Un tas adresēts arī motobraucējam! Tomēr pareizi saukļi nelīdz, ja galvas vietā tev ir āmurs. Āmurgalvā nav brīdinājuma, ka tie būs viņa kauli, kas krakšķēdami lūzīs pret dzelžiem. Āmurgalva neapzinās, ka viņš ar savu rīcību radīs citiem pārdzīvojumus, kuri neizdzēsīsies visa turpmākā mūža garumā. Viņš dzīvo tikai šajā mirklī. Viņš ir kā zieds pļavā, kā sunītis, kas pasprucis no siksniņas, viņš vienkārši ir. Savu moci es pat nepārdevu. Es to vienkārši atdevu un no tās pašas dienas sajutos kā cilvēks, kurš nav vis kaut ko zaudējis, bet tieši ieguvis. Āmurgalvas to nesa-pratīs..
Cenšamies būt redzami
Oskars Irbītis, satiksmes tieslietu eksperts, konkursa “Gada motocikls” žūrijas biedrs
Pagājušajā gadā motociklistiem bija ļoti labi statistikas rādītāji – tikai viens bojāgājušais (tas pats martā) un samazinājies cietušo skaits. Cerams, arī šī sezona nekļūs traģiskāka. Lai gan maija brīvdienas pierādīja, ka problēma joprojām pastāv – pieci cietuši motociklisti. Vispār es esmu kategoriski pret nodalījumu– autovadītāji un motociklisti. Es nepazīstu nevienu motociklistu, kurš nebūtu autovadītājs. Motociklists ir tas pats autovadītājs, kurš šobrīd brauc ar motociklu. Ja redzam uz ceļa motociklu, tas nozīmē, ka satiksmē ir par vienu auto mazāk, attiecīgi arī sastrēgumā ir par vienu auto mazāk – satiksme kļuvusi raitāka. Pārsvarā konfliktsituācijas veidojas brīdī, kad motociklisti izbrauc sastrēgumā caur auto rindām (pats gan neesmu saskāries ar situācijām, kurās kāds man būtu apzināti traucējis). Tas ir atļauts, ievērojot drošu ātrumu un intervālu. Ir vien pāris noteikumu, kā to darīt droši un netraucējot citiem – motocikla kustības ātrums ir ne vairāk kā 10 km/h virs auto plūsmas ātruma. Ja plūsma pārvietojas ātrāk par 40 km/h, starp rindām nebrauc, stāvošam sastrēgumam brauc cauri ne ātrāk par 10 km/h. Dažu valstu CSN tas viss ir pat rakstiski iekļauts. Vēl jāatceras, ka tieši pašam motociklistam ir jāparūpējas par to, lai autovadītājs spētu viņu pamanīt – jābrauc tā, lai motociklists atrastos spoguļu redzamības zonā. Ar motociklu jābrauc aiz auto, turoties aiz kāda no riteņiem, nevis pa vidu – motociklists nepamanīs šķērsli, ko autovadītājs izlaiž starp riteņiem. Un vēl – noderīgs var būt šāds skarbs padoms: uzvedieties uz ceļā kā iznīcinātājlidmašīnu piloti; atcerieties – tiklīdz izbraucat uz ceļa, tā visi grib jūs notriekt! Tad nu brauciet tā, lai jūs nenotriec un paši nekrītat!
Neizlecam!
Artis Drēziņš, žurnālists, motobraucējs
Motobraucēju braukšanas kultūra Latvijā neizlec no vispārējās transporta vadītāju kultūras. Idiotu pietiek starp visiem. Protams, jāņem vērā motocikla specifika. Tas, ka Rīgas korķos negribas stāvēt un tiem arī prātīgi (cik nu kuram izdodas un cik nu kurš ar šo vārdu saprot) drīkst braukt garām. Ka visdrošākais ātrums pašam motociklistam pret auto līdzās uz ceļa ir ap plus desmit, lai arī parasti tas ir vairāk, nekā atļauj ceļu satiksmes noteikumi. Ka motocikls kļūdas piedod mazāk nekā četrriteņu braucamie. Ka motociklu redz sliktāk nekā auto. Ka uzsēšanās uz motocikla ne tikai pirmajā dzīves pusgadsimtā automātiski ražo adrenalīnu: skaļš motors starp kājām, vējš gar ausīm, pievērsti skatieni no malas. Kad autoidiots Rīgā aizmauc virs simta, to parasti īpaši neievēro, sak, lai jau steidzas, varbūt sieva dzemdē vai darbu kavē. Kad motocikls šādā ātrumā aizjoņo, pie reizes slaidi apbraucot kādu klasisku bedri, re, trakais donors… Kas bijuši Krievijā un – jo sevišķi – Āzijas valstīs, atzīs, ka Latvijā brauc gluži normāli, tostarp motociklisti. Jā, Skandināvijas valstīs ir lielāka kārtība un pat motociklisti bieži stāv korķos. Bet aizbrauciet uz Amsterdamu, kur pensionāri ar motorolleriem uz 40 – 50 km/h laiž pa ietvēm – tur tam nesagatavotam gājējam šoks garantēts, un es neteiktu, ka nav bīstami.
Bērns brīvā trajektorijā
Guntis Vīksna, žurnālists, Valmiera
Maijs atspēris vaļā durvis īstam pavasarim. Uz visiem ceļiem un ielām rūc, ducina, zuzina dažādu izmēru motori uz diviem, trim, četriem un vairāk riteņiem… Satiksme tik raiba, ka bail! No vienas puses – vajadzētu satraukties par orgānu donoriem, kuri ar motocikliem joņo tikai sev vien izprotamā ātrumā. Nu, traki veči! Taču viņi, ceru, zina, ar ko riskē, un tā lielākoties ir tikai viņu pašu kailā dzīvība vai, labākajā gadījumā, veselība. Baigāks ir kas cits. Nu, pilnīgi nevainīgas bērna rotaļas arī uz četriem riteņiem! Valmieras pilsētas virzienā likumpaklausīgā ātrumā ripo pa šoseju ne pirmā svaiguma “Audi Avant”. Tad nu caur aizmugures stiklu redzams, ka “Audi” bagāžniekā (!??) rosās meitēns, pieļauju, ap gadiem astoņiem. Teorētiski šim bērnam automašīnas salonā būtu jāsēž pat īpašā krēslā un, protams, piesprādzētam. Bet meitēns, kamēr tēvs un māte pirmajā rindā bauda ceļu un priecājas, ka bērni netraucē, bet vecākā māsa, liela tīne, otrās rindas labajā stūrī iesnaudusies, patiešām brīvi jūtas trajektorijā starp aizmugures sēdekli un bagāžnieku! Te rosās pa bagāžnieku, te pošas ierāpties otrajā rindā… Trakas lietas notiek! Un ne tikai uz diviem riteņiem.
Es uz moča nekāpšu
Uldis Hmieļevskis, Liepājas SEZ pārvaldnieka vietnieks
Iemesls, kāpēc varu rakstīt šīs rindas, ir gadsimtu mijas dzelžainais lēmums nesēsties moča mugurā. Ap to laiku izcilas jaudas un svara attiecības divriteņu monstri ienāca Latvijā, un ar apskaužamu regularitāti motociklisti aplaimoja nieru, aknu un citu svarīgu orgānu transplantāciju gaidošus slimniekus. Šodien, pateicoties gan CSDD kampaņām, gan policijas darbam, par šādiem gadījumiem vairs ikdienā nedzird un motociklists uz ceļa – tas gan sagādā prieku, jo reizē ar tiem pavasaros sāk ziedēt pienenes un kūpēt grili, gan liek kļūt uzmanīgākam. Es sēžu drošā, airbagiem un drošības jostām aprīkotā metāla cietoksnī, kuram pretī mocis ir kā indiāņa loks pret kovboja koltu. Un tas noteikti ir iemesls, kāpēc pirmajās pavasara dienās tik daudz auto sēdekļu tiek nomainīti pret moci – lai izslēgtu drošības sistēmas, aizmirstu jostu, izbaudītu to lielceļu romantiku, kuru mūsdienu automašīnās, kas arvien vairāk kļūst par muļķu drošiem pārvietošanās līdzekļiem, izjust vairs nevar. Bet es tomēr uz moča nekāpšu – to apņēmos pirms 20 gadiem, un ne Liepājas motokrosistu, ne Stuntfaiteru mēģinājumi mani pārliecināt par pretējo nav vainagojušies un nevainagosies ar sekmēm. Es labāk izbraukšu pa meža ceļu ar bobiku vai kādā ledus trasē izskriešos ar kādu klasisku vecu žiguli.
Esi prātīgs, domā divreiz!
Arnis Blodons, konkursa “Gada motocikls” organizators
Atceries, iemaņas ziemas laikā slāpējas! Protams, ja ziemā netrenējies Spānijas trasēs. Pirmais, ko atceries – tavu skrējienu pilsētas ielās var apturēt ne tikai policista zilā “metinātāja” gaisma, bet strauji motocikla gaitas trajektorijā parādījies auto sāns. Tāpēc:
* pilsētā bez braukšanas virs atļautā ātruma (nu vismaz +10 km/h robežās);
* nebrauc uz pakaļējā vai priekšējā riteņa. Tie ir 6 punkti par agresīvu braukšanu, un to neviens ar + zīmi nenovērtēs;
* diemžēl smiltis ir daudzos pagriezienos, īpaši apļu izbrauktuvēs. Slaida un ātra līkuma “izņemšana” var rezultēties smukā slīdē pa asfaltu;
* joprojām Latvija ir viena no tām trim EU valstīm, kur bīstamais apdzīšanas manevrs, ja atrodies uz galvenā ceļa un seko apzīmēts krustojums, ir atļauts. Ap 30% avāriju ir šā manevra dēļ. Neapdzen krustojumā, pat ja tas ļauts;
* lieto ķiveri un aizsargtērpu, kā arī slēgtus apavus. Varbūt nebūs šiki, bet “asfalta slimība” noritēs vieglā forma, ja kāds negadījums;
* neekonomē uz bremžu uzliku un labu riepu rēķina. Nav vērts, jo motocikls un veselība pārsniedz riepu un bremžu kopvērtību.
Un beidzot – domā divreiz, braucot ar mopēdu un motociklu. Jo tevi neviens neredz!
