Maijs, miers, Minska… Piezīmes no Baltkrievijas 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai arī 9. maija tematikas dekorācijas Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā bija redzamas jau no aprīļa beigām, plašāku informāciju par šīs Krievijā un Baltkrievijā līdz šim pompozi svinētās dienas svinību programmu tā arī nekur neredzēju. Par to, vai šodien, 9. maijā, Minskas Uzvarētāju prospektā notiks militārās tehnikas parāde, īsti nevarēja pateikt arī Minskas iedzīvotāji, ar kuriem Baltkrievijas apmeklējuma laikā pirms nedēļas man bija iespēja aprunāties.
Neatkarības iela ar Ļeņina pieminekli
Militārās tehnikas parāde 9. maijā, kas baltkrieviem neapšaubāmi ir nozīmīga un viņu izpratnē – svēta, neesot notikusi arī pagājušajā gadā. Citādi šo dienu tur katru gadu atzīmējot ar vērienu – koncerti, patriotiski mītiņi un gājieni, arī aviācijas šovi, militārās tehnikas apskate un karavīru marši.
Sākotnēji 9. maija parādes Minskā notikušas uz bijušās Ļeņina, tagad Neatkarības ielas, kur atrodas arī Baltkrievijas parlaments, valdības struktūrvienību un augstāko mācību iestāžu ēkas, kā arī namu komplekss spilgti dzeltenā krāsā, kam patstāvīgi domājoši minskieši cenšoties iet ar līkumu. Pie mums šo māju sauktu par “stūra māju”. Minskā tā darbojas ar pilnu jaudu un zinātāji man teica, ka tieši tajā kompleksā, nevis kādā no Baltkrievijas cietumiem, joprojām sēžot pirms vairāk nekā diviem gadiem apcietinātais opozīcijas līderis Tihanovskis.
Baltkrievijas galvaspilsētas viesiem diezgan ātri noprotams, ka mūsdienu Minskā ir vismaz divas centrālās ielas un laukumi, kur notiek svarīgākie pasākumi mūsu austrumu kaimiņvalsts politiskajā dzīvē.
Uz tagadējās Neatkarības ielas pie parlamenta ēkas joprojām atrodas Ļeņina piemineklis, kamēr kādreizējais šī vadoņa vārdā nosauktais centrālais laukums tāpat kā iela pārdēvēts par Neatkarības laukumu (“Plošča Nezaležnaci” – ielu un laukumu nosaukumi, sabiedriskā transporta pieturas un to atskaņošana pilsētas metro, trolejbusā vai autobusā praktiski ir vienīgās vietas, kur iebraucējam redzama un dzirdama baltkrievu valoda). Savukārt turpat esošā metrostacija joprojām saglabājusi iepriekšējo nosaukumu “Plošča Lenina”.
Uzvarētāju prospekts
Salīdzinoši nesen arī 9. maija parādes esot pārceltas uz jaunākām un plašākām “telpām” – Uzvarētāju prospektu. Šī pilsētas maģistrāle apmēram 13 km garumā aizstiepjas līdz pat Minskas robežai, noslēdzoties “Ļebjažij” mikrorajonā: pirms 10–15 gadiem pilnīgi no jauna uzbūvētā pilsētas daļā, kur iespaidīga izmēra dzīvojamie kvartāli mijās ar ultramodernām biroju ēkām.
Pēc Otrā pasaules kara no iepriekšējās Minskas apbūves palikuši ne vairāk par 30%. Neskatoties uz to, mūsdienu Minskai ap balto un stalto pareizticīgo katedrāli ir arī diezgan plaša vecpilsēta – pārsvarā tās gan esot seno ēku kopijas, līdzīgi kā tagadējais Melngalvju nams Rīgā.
Pārējā apbūve Uzvarētāju prospekta abās pusēs ir lielgabarīta padomju, kā arī Baltkrievijas Republikas laika celtnes. Šī prospekta apkaimē redzami gan rietumvalstu zīmolu hoteļi, gan arī tirdzniecības vietas.
Vairākus namus rotā uzraksti, ka Minska ir pilsēta – varone, izveidots iespaidīgs uzvaras monuments un muzejs – parks “Uzvara”. Uz šī prospekta atrodas arī Baltkrievijas prezidenta rezidence, republikas sasniegumu izstāžu komplekss, nacionālā karoga laukums utt., utt.
Darbaļaužu solidaritātes diena
Lai arī 9. maija svinības Baltkrievijā ir pašas masveidīgākās, maija sākumā baltkrieviem tie nebūt nav vienīgie svētki, kam valsts devusi arī oficiālu brīvdienu. 1. maijs, kas šogad iekrita svētdienā, – skaidrs pats par sevi. 2. maijs ir Nacionālā karoga diena, kas gan nav oficiāla brīvdiena, bet šī darbdiena bija pārcelta atstrādāt uz sestdienu, 7. maiju, jo tad atkal seko svētdiena un tur oficiālā brīvdiena – 9. maijs.
Savukārt 3. maijs baltkrievu kalendārā arī jau vairākus gadus esot oficiāla brīvdiena, kam gan ar valsts varu tā īsti nekāda sakara nav, jo tie ir reliģiski svētki. Pareizticīgo un katoļu mirušo piemiņas diena “raduņica”. Pie mums – pēc tradīcijām un, iespējams, arī satura kas līdzīgs svecīšu vakaram, ko atzīmējam rudenī.
Šeit atļaušos mazu atkāpi. Principā iebraucēja acīm Baltkrievija ir ārkārtīgi interesanta valsts, jo tajā no padomju laikiem ir saglabāts praktiski viss. Turklāt nevis kaut kādā iekonservētā, bet mūsdienām pielāgotā un joprojām izmantojamā veidā.
Piemēram, līdztekus privātajiem un globālajiem tirdzniecības tīkliem ir arī valsts veikali, lielākais darba devējs joprojām ir valsts uzņēmumi, finanšu iestādes utt. Goda vietā joprojām ir ne tikai Ļeņina vārds. Piemēram, savām kājām izstaigāju Partizānu un Avīzes “Pravda” prospektus, Komunistu un pat latviešu sarkanā partizāna Imanta Sudmaļa ielas.
Atgriežoties pie svētkiem – vismaz 1. maija svinēšanā biju mazliet tā kā vīlies. Pirms braukšanas uz Minsku sazinājos ar pazīstamiem cilvēkiem, kuri tur dzīvo un darbojas kā uzņēmēji. Teicu, ka manas priekšzināšanas par šo kaimiņzemi ir “balta lapa” – bērnības atmiņas tieši Minskā no 1. maija proletāriešu gājiena padomju gados.
“Pie mums nav mainījies ļoti daudz kas, bet arī ne viss ir palicis tā, kā bija,” pabrīdināja mani paziņas. To arī pieredzēju – gājiens nenotika. Toties apskatīju Republikas jaunatnes savienības aktīvistus, kas ir drusku reformēta komjauniešu organizācija ar tieši tādas pašas formas krūšu nozīmīti.
Jau minētajā Uzvaras parkā apskatīju tautsaimniecības sasniegumu izstādi – vietējos un ķīniešu autoražotājus, sovhoza stendu, mājražotājus, šokolādes fabriku “Komunarka”, būvniekus, augstskolu stendus utt.
Pasākumu organizēja arodbiedrību savienība, uzsverot, ka Baltkrievijas pamats ir darba cilvēks. Pandēmijas laikā jau esot izstrādāta metodika, kā strādājošos atbalstīt Covid-19 piespiedu dīkstāves laikā, tagad to pielāgošot sankciju periodam, ja kādu laiku nāksies samazināt strādājošo skaitu kādā darba kolektīvā.
Paralēli modernās mūzikas koncerts, vizināšanās ar kuģīti pa upi, saldējums, citas uzkodas un atspirdzinājumi – visapkārt tikai miers un par mieru.
Lukašenko un metropolīts Filarets
Kādi publiskās retorikas uzstādījumi tagad tur ir aktuāli, kļuva skaidrāks, noklausoties vietējā ziņu raidījumā Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko uzrunu Raduņicas svētkos pie pareizticīgo katedrāles. Valsts vadonis atklāja bronzā lietu pieminekli pirmajam baltkrievu patriarham, Baltkrievijas varonim, parlamenta deputātam, metropolītam Filaretam, kurš mūžības ceļā devies pagājušajā gadā.
Lukašenko saka – galvenais ir miers, jo baltkrievi pārāk augstu cenu jau ir samaksājuši Otrajā pasaules karā; kas notiek tad, ja mieru nesaglabā, tagad esot redzams Ukrainā, tāpat kā tas, kas šādā situācijā ir draugi un ienaidnieki. Kaut kā pārāk diplomātisks, pat mīklains vēstījums, visām konfliktā iesaistītajām pusēm pat labvēlīgi uztverams.
Arī citos baltkrievu un arī ārvalstu medijos diktatoriskais valsts vadītājs pēdējā laikā uzsver, ka baltkrieviem noteikti jāsaglabā sava zeme neatkarīga, jo nekur citur viņa tauta laimīga nebūs, vienlaikus neaizmirstot uzvērt arī savus nopelnus miera noturēšanā.
Vai tas var nozīmēt kursa maiņu ar līdzšinējo nepārprotamo sabiedroto Krieviju, spriest pāragri, taču redzams, ka Lukašenko ar savu milzīgo pieredzi valsts vadīšanā ciešās savienības briesmas ar Krieviju jau ir sajutis.
Ārējais miers un kārtība arī Minskas ielās patiesībā ir visai trausls, un to var sajust uzreiz, ja kaut vai nejauši ar kādu iznāk saruna par to, kas šobrīd notiek Ukrainā, vai to, ka diskusijas biedrs izrādās no NATO valsts.
Baltkrievijā manis pieredzētā piezīmes – nākamajos “Latvijas Avīzes” numuros.
