Maijas Tabakas neaizmirstamais ceļojums 0
Jau sen zināms, ka lielākajai daļai visdažādāko tautas pasaku vai fantastisku stāstu ir viena un tā pati trīsdaļīgā struktūra. Izejas situācijai ir kaut kāds trūkums vai defekts, kas pasakas varoni, meklējot risinājumu, pamudina doties ceļā uz citu pasauli. Tajā pasaulē viņam jāpierāda sevi, jāveic varoņdarbi, jāsatiekas ar brīnumainiem radījumiem, kuri var traucēt vai palīdzēt, un galarezultātā, izejot cauri visiem pārbaudījumiem un atrisinot sākotnējo konfliktu, jāatgriežas mājās citā statusā un ar neatgriezeniskām pārmaiņām pasaules uztverē. Šoreiz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” apskatāma izstāde pasaka par to, kā latviešu padomju gleznotāja Maija Tabaka nokļuva brīnumzemē – Rietumberlīnē (kuratore – Ivonna Veiherte).
Stāsts sākas ar negaidītu tikšanos ar mākslas menedžeri latvieti Valdi Āboliņu, kurš atbraucis uz Rīgu, meklējot kādu spilgtu mākslinieku, ko prezentēt Rietumberlīnē. Darbojoties radikālas laikmetīgās kultūras laukā, viņš, protams, meklēja kaut ko netriviālu, un Maijas Tabakas glezniecība ar izteikti individuālu stilu bija spējīga viņu apburt. Tādējādi Āboliņš pieteica Tabaku Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta stipendijai, un jau 1977. gadā kā pirmā laureāte (uzvarētāja) no Padomju Savienības viņa izkāpa no vilciena uz naksnīga perona svešā pilsētā un pavisam citā pasaulē. Izstādes ekspozīcijas vizuālais tēls mākslinieces Annas Heinrihsones izpildījumā metaforiski iezīmē šo divu pasauļu satikšanos un līdzāspastāvēšanu, kā arī uzdod jautājumu, vai starp tām pastāvēja arī kāda mijiedarbība.
Izstādes kodolu gan telpiski, gan saturiski nepārprotami veido tie Maijas Tabakas darbi, kas atspoguļo viņas daiļradi pašā Rietumberlīnes periodā (brauciena laikā tapušas tikai trīs gleznas), bet galvenokārt darbi, kas tapuši neilgi pirms un pēc uzturēšanās ārzemēs. Skatoties uz gleznām, kas gandrīz pirms 40 gadiem parādījušās Tabakas apjomīgajā personālizstādē Betānijas mākslinieku namā, katrs no mums var patstāvīgi izdarīt secinājumu, cik ļoti saskarsme ar Rietumu kultūras avangardu transformēja mākslinieces izteiksmes valodu. Varbūt var piekrist kuratores Ivonnas Veihertes viedoklim, ka Maija Tabaka nonāca Rietumberlīnē jau kā nobriedusi māksliniece ar savu rokrakstu un uzskatiem, un izstādes mērķis ir drīzāk parādīt, ka īstai glezniecībai ir nepieciešama ne tikai izteiksmīga forma, bet arī mākslinieka iekšējās pārliecības kodols, kas ļauj saglabāt savu individuālo vektoru, neskatoties uz ārējās dzīves ietvara izmaiņām. Bet, no otras puses, var mēģināt saskatīt tos elementus (piemēram, kolāžas tipa kompozīcijas), kurus Tabaka savu “gleznu teātros” varēja ieviest, ietekmējoties no Rietumu kolēģiem.
Tieši Rietumberlīnes mākslinieku darbi, neskatoties uz savu perifērisko izkārtojumu pa izstāžu zāles perimetru, savā veidā kalpo kā apvalks Tabakas gleznu kodolam, tomēr saturiski ir interesantākā ekspozīcijas sastāvdaļa. Mākslinieki, kas veido šo kontekstu, pieder pie tās paaudzes, kas revolucionāri mainīja Rietumberlīnes mākslas dzīvi, atsakoties no iepriekš dominējošā abstraktā ekspresionisma, kas bija ideoloģiski pretstatīts Austrumberlīnes socreālisma dogmai. Septiņdesmitajos gados jaunie mākslinieki aizvien vairāk sāka atskatīties uz starpkaru perioda mākslu, izmantojot ekspresionisma, dadaisma, jaunās lietišķības estētikas elementus jaunā satura radīšanai. Antiburžuāziska, antiestētiska, politizēta – Rietumberlīnes māksla kā verdošs katls savienoja kritisko reālismu un t. s. “Jaunos mežoņus”, Fluksus neodadaismu un refleksijas par Vācijas neseno vēsturi.
Šādā brīdī uz Rietumberlīni atbrauca Maija Tabaka. Izlidoja kā krāšņs putniņš no PSRS vai, ar pašcieņu klusējot, graciozi iesoļoja sarkanos zābakos kā “padomju grāfiene” (tādu mēs viņu ieraugām Dītera Mazūra gleznā), bet jebkurā gadījumā ar savu ekstravaganto ārieni viņa varēja izcelties pat frīku vidū, apmeklējot tādus slavenus alternatīvās kultūras perēkļus kā klubs “SO36” vai bārs “Džungļi”. Pat neredzot Maijas Tabakas tāda paša nosaukuma gleznu, kur viņa maksimāli vieplīgos tēlos iemūžināja savus šokējošos iespaidus no saskarsmes ar narkomāniem un citām marginalizētām sabiedrības grupām, viegli iedomāties, cik spēcīgi viss ieraudzītais, izbaudītais un izjustais varēja mainīt priekšstatus par mākslas robežām. Protams, bezjēdzīgi jautāt, ko meklēja Maija Tabaka Rietumberlīnē kā subkultūru un mākslas eksperimentu brīnumsalā. Viņa nebija no tiem, kas šeit ieradās apzināti ar izvirzītu mērķi, viņa turp nokļuva kā pasakā – pateicoties brīnumam un labiem palīgiem. Par tādiem var nosaukt ne tikai Valdi Āboliņu, bet lielu daļu no izstādē redzamajiem māksliniekiem, kuri vairāk vai mazāk bija pazīstami ar Tabaku un spēja novērtēt viņas gleznu augsto kvalitāti, neskatoties uz radikāli atšķirīgo pieeju mākslai. Izstāde drīzāk provocē uzdot jautājumu – ko māksliniece paņēma līdzi no šī liktenīgā ceļojuma? Domājot par Maijas Tabakas glezniecību 40 gadu garumā pēc vizītes Rietumberlīnē, šķiet, ka stila pārmaiņu vietā viņa tomēr atveda ļoti būtiskas lietas – īstas brīvības un avangarda sajūtu.
UZZIŅA
* Klajā nācis arī izstādes katalogs, kurā Maijas Tabakas un Rietumberlīnes mākslinieku darbu reprodukcijas papildina intervija ar mākslinieci, kritiķu teksti, kā arī Maijas Tabakas Rietumberlīnes draugu atmiņas. Sastādītāja un izstādes kuratore – mākslas zinātniece Ivonna Veiherte.
* 15., 22. un 29. jūnijā plkst. 16 izstāžu zālē “Arsenāls” notiks mākslas darbnīca bērniem “Es un Maija Tabaka”.
* 2. jūlijā plkst. 15 “Sarunas muzejā” – tikšanās ar gleznotāju Maiju Tabaku, izstādes kuratori Ivonnu Veiherti un mākslas zinātnieci Gundegu Cēberi.
