Maijas Kurševas “Seriāls” Ventspilī 0
“kim?” Laikmetīgās mākslas centrs reģionālās tūres ietvaros sadarbībā ar Ventspils teātra namu “Jūras vārti” un mākslinieci Maiju Kurševu līdz 9. decembrim piedāvā izstādi “Seriāls” Ventspilī. Izstāde iepriekš bija apskatāma “kim?” Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā.
“Ventspilī ir tā pati izstāde, kas bija Rīgā, tikai nedaudz samazinātā formātā. Trīs kokgriezumu vietā divi, trīs frēzējumu vietā – divi, nav arī melnā paklāja uz grīdas, kas bija Rīgas izstādē, un apgaismojums arī ir nedaudz citāds, jo – “kim?” nav neviena loga. Ventspils izstādē nav izliktas arī porcelāna pagalītes nažfiniera loksnē un pagales ģipša formā, jo telpa bija mazāka un no kaut kā vajadzēja atteikties,” par Ventspilī apskatāmo stāsta māksliniece Maija Kurševa.
Izstāde veidota kā seriāla sērija, un tās pamatā ir ritmisks atkārtojums, kas apaudzēts ar dažādām mežonīgām, automātiskām formām un lētiem, daudzpusīgi izmantojamiem materiāliem.
Starp izmantotajiem materiāliem ir finiera krāsa, digitāldruka, kokgrebums, lāzergravējums un sietspiede, zīmējumi ar akrilu, kas ir uz papīra, finiera un galerijas sienām. “Šai izstādei liela nozīme ir telpai. Visu ekspozīciju jāskata kopā kā vienu veselumu, katram elementam – objektam, telpai un skaņai – ir sava vieta un loma, kas kopā veido brīnišķīgu saskaņu,” teic mākslas zinātniece Dita Birkenšteina. “Nenoliedzami, tehnoloģijas ietekmē mākslu,” neslēpj arī pati māksliniece M. Kurševa.
Skatot iepriekšējos mākslinieces M. Kurševas darbus, nevar nepamanīt viņas mīlīgos “briesmonīšus”. D. Birkenšteina neslēpj: “Arī šajā izstādē ir redzami “briesmonīši”. Maijas Kurševas darbiem raksturīgie tēli. Tas ir mākslinieces rokraksts, ko nav iespējams sajaukt ar kādu citu mākslinieku.”
Ekspozīcija tapusi sadarbībā ar fotogrāfu un draugu Edgaru Jurjānu, kurš ir latviskā tulkojuma autors izstādi pavadošajam tekstam “Mācību palīglīdzeklis no finiera, porcelāna un citiem materiāliem veidotu mākslas izstrādājumu uztverē un perceptuālajā iedarbībā”. E. Jurjāns par izstādi raksta: “Ieejot izstāžu telpā, skatiens ir viegli jāizkliedē un jāmēģina ieraudzīt kopumā uzreiz visu telpu un objektus. Jau pēc tam katram izstrādājumam var pievērst atsevišķu uzmanību un, izmantojot paņēmienu “fokusēts – izkliedēts skatiens”, mēģināt vispirms sajust izstrādājuma iekšējo struktūru, pēc tam pakāpeniski pārejot pie objekta ārējām aprisēm. Kad izstrādājumi sāk izraisīt arvien intensīvāku interesi un sajūtas, uztveres paņēmienus iespējams variēt, saglabājot iekšējo veselumu.”
Pati māksliniece par sevi ir teikusi: “Par maniem darbiem nevarētu rasties jautājums, vai tā ir māksla. Varētu būt: fui, pretīgi! Vai: ā-ā-ā, cik forši! Manā darbošanās laukā nav daudz intelektuālā svara, tā nav konceptuālā māksla. Kaut kādi stāstiņi.”
