Maija Tīruma: Kamanas nav visa mana dzīve 1
Man patīk sportistu spēja ātri pieņemt lēmumus. Tas jau viņiem ir asinīs. Jo ko gan bez ātras reakcijas ledus trasē darītu šobrīd mūsu labākā kamaniņu braucēja MAIJA TĪRUMA? Viņai pašai nepatīk vārds “labākā”, Maija sevi dēvē par pieredzējušāko. Bet par viņas lieliskajām reaģēšanas spējām pārliecinos, uzrunādama sportisti intervijai.
Kad zvanu, Maija atrodas atceļā no Norvēģijas, kur aizvadīta šajā sezonā pirmā nometne ar treniņiem ledus trasē. Viņa teic, ka patlaban jau atrodas Zviedrijā, no rīta ar prāmi ieradīsies Rīgā, un tad varam tikties. Pāris stundas pēc Maijas atgriešanās jau sēžu viņas mājās pie virtuves galda, dzeru kafiju, kraukšķinu garšīgos žagariņus, raugos pa logu uz Daugavas tēraudzilajiem ūdeņiem un lielu baltu kuģi, ar kuru viņa šorīt pārradusies mājās.
– Tu dzīvo ideālā vietā. Svētkos nav jāiet uz krastmalu skatīties salūtu, jo vari to redzēt pa savu logu. Arī prāmju piestātne gandrīz ar roku aizsniedzama.
– Salūtu vēl neesmu no šejienes vērojusi. Mēs ar draugu Gintu te ievācāmies tikai pirms nepilna mēneša. Šis ir Ginta omes dzīvoklis. Pirms tam īrējām mājokli Stabu ielā. Tas atradās pirmajā stāvā, bija mitrs un tumšs. Gribējām meklēt jaunu dzīvesvietu, bet tad Ginta mamma nolēma, ka ņems savu mammu pie sevis. Ginta omītei pavasarī nomira vīrs, pēc tam nomira mīļotais kaķis, un viņa sajutās vientuļa. Tagad mums vēl priekšā dzīvokļa remonts un tā iekārtošana.
Piecpadsmitā sezona
– Ir sākusies tava piecpadsmitā kamaniņu braucējas sezona. Pirmo ledu izmēģināji Norvēģijā. Saprotu, ka tev jau galvenais bija trase, bet vai izdevās arī pavērot Norvēģijas zelta rudeni?
– Norvēģija patiesi ir skaista ar saviem kalniem, fjordiem, akmeņiem. Tagad rudenī daba īpaši krāšņa. Daudzi jūsmo par zelta rudeni Siguldā, bet Norvēģijā tas ir vēl baudāmāks. Varbūt tāpēc, ka esmu uzaugusi Siguldā, man tas skaistums neliekas nekas īpašs. Mūsu treniņnometne atradās netālu no Lillehammeres. Apkārtnes meži pilni ar baravikām, jo norvēģi neaizraujas ar sēņošanu. Nākot mājās no trases, salasīju baravikas un pagatavoju sēņu mērci. Norvēģijā mums, sportistiem, pašiem jārūpējas par ēdiena gatavošanu. Otra tāda vieta ir Kanāda, bet visās pārējās valstīs ēdam viesnīcās.
– Tava jaunākā māsa Elīza arī ir kamaniņu braucēja. Vai tavi vecāki ir saistīti ar sportu, ja jau divas meitas iesēdinājuši kamanās?
– Tētis Mārtiņš savulaik bija volejbolists un brauca ar kartingu. Mamma Laima beidza Murjāņu sporta skolu, bet neizvēlējās dzīvi saistīt ar profesionālo sportu. Viņa bija kultūras darbiniece, vadīja deju kolektīvu. Tagad mamma vairs nestrādā, bet tētis ir uzņēmuma “Ādažu čipsi” direktora vietnieks, viņš ir atbildīgs par autoparku.
Mēs ģimenē esam četras māsas. Nojaušu, cik ļoti tētis gaidīja dēlu, bet nesagaidīja. Kad biju pusaudzes gados, vecāki no Siguldas pārcēlās uz Raganu. Taču es gribēju turpināt mācības Siguldas ģimnāzijā. Tāpēc izvēlējos palikt pie vecākās māsas Solvitas Siguldā. Dejoju tautiskās dejas, mūzikas skolā apguvu vijoles un klavieru spēli. Biju pilnībā noskaņojusies mākslinieciskajā virzienā. Savukārt māsa Marta, kas par mani ir divus gadus vecāka, bija ļoti aša un delverīga, tāpēc tētis vēlējās viņu virzīt uz sportu. Māsa sāka mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā un trenēties kamaniņu braukšanā. Es stāvēju trases malā un skatījos, kā Marta brauc. Tētis man vaicāja – kā tev patīk? Atbildēju, ka nepatīk. Un tētim nebija nekādas iespējas mani pierunāt sekot māsas pēdās. Bet tad Siguldā norisinājās pasaules čempionāts kamaniņu braukšanā junioriem. Mūs no skolas piespiedu kārtā sūtīja uz trasi veidot masu skatus, lai būtu vairāk skatītāju. Pēc tam māsai teicu – visi sportisti izskatījās tādi draudzīgi un jautri.
Marta to atstāstīja tētim, un viņš nosprieda, ka man tomēr radusies kāda interese par kamanām. Tētis sarunāja treneri, kas man ļautu nošļūkt no zemākajām virāžām. To darot, izjutu vien bailes, nekādu citu emociju nebija.
Tētis tomēr neatlaidās un pierunāja mani mēģināt iestāties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Turp devos ar domu, ka visu darīšu tik slikti, lai mani neuzņemtu. Taču tik slikti nesanāca, fiziskos pārbaudījumus izturēju, un mani uzņēma. Ar laiku man Murjāņos iepatikās.
Pirmo gadu gāja grūti ar kamanām, nekādi nesanāca trasē izbraukt piecpadsmito virāžu. Taču, kad uzķēru domu, radās sapratne, kā tas jāveic, tad viss aizgāja. Pēc laiciņa sāku startēt pasaules kausu izcīņā junioriem, un pēc četriem gadiem jau piedalījos olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā. Tur veicās labi, ieguvu 18. vietu, man stabili izdevās visi četri braucieni. Laikam tāpēc, ka nejutu nervu spriedzi. Es biju astoņpadsmitgadīga juniore, nekādas dižās prasības man vēl netika izvirzītas. Vairāk baudīju spēles, svētku atmosfēru.
Maija, nāc atpakaļ!
– Pēc 2002. gada olimpiskajām spēlēm Soltleiksitijā tu nolēmi aiziet no sporta. Kāpēc tāda izvēle?
– Pēc tam es startēju gan junioru, gan pieaugušo grupās, un katrai bija savi treneri un mehāniķi. Katrs gribēja kaut ko mainīt un pārtaisīt. Iznāca tāda raustīšanās. Beigās viens mehāniķis pateica, ka manas kamanas jāmet miskastē, jo ar tādām neviens pasaulē nebrauc. Tad vaicāju kamaniņu federācijas prezidentam, vai man ir iespēja tikt pie jaunām kamanām. Viņš atbildēja, ka patlaban nav naudas un nezina, kad būs. Pēc tādas nekonkrētības nolēmu netērēt laiku sportam un labāk iet mācīties. Banku augstskolā sāku apmeklēt sagatavošanās kursus, jo sapratu, ka ar Murjāņu sporta ģimnāzijā gūtajām zināšanām būs par maz, lai iestātos augstskolā. Lai pelnītu naudu studijām, strādāju Siguldas viesnīcā “Santa” par administratori. Neliegšos, kamanas mani vilināja atpakaļ. Tad pie manis ieradās treneris Pēteris Cīmanis un teica – Maija, atgriezies! Piekritu mēģināt vēlreiz, lai arī zināju, ka mani neviens negaidīs ar atplestām rokām, būs vien pašai kamanas jātaisa. Viesnīcas “Santa” īpašnieks Aigars Roja, kas diemžēl šogad pāragri aizgāja mūžībā, man toreiz sniedza finansiālu atbalstu. Tam pievienoju savus iekrājumus un ieguvu jaunas kamanas. Nākamajā gadā jau tiku iekļauta olimpiskās vienības sastāvā.
– Vai domu par studijām Banku augstskolā esi atmetusi?
– Es tagad mācos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. To izvēlējos tāpēc, ka sportisti, kas piedalījušies čempionātos un olimpiskajās spēlēs, var mācīties par brīvu. Man vēl ir divi gadi laika domāt, kādu specialitāti izvēlēties. Treneres darbs gan mani nesaista, jo tas ir ļoti smags, īpaši sievietēm.
Sportists, gaidot savu kārtu braucienam, var sēdēt ģērbtuvē, bet trenerim visu laiku jāstāv trases malā. Visiem sportistiem pirms starta ir stresiņš, taču trenerim jāuztraucas par visiem saviem audzēkņiem. Esmu nolēmusi startēt vēl divus gadus līdz olimpiskajām spēlēm Sočos un tad atvadīties no kamanām.
Man jau ir tādi gadi, kad jāsāk domāt par citām svarīgām lietām dzīvē – ģimeni, bērniem, izglītību. Ir jau sportistes, kas vēl četrdesmit gados traucas par trasi. Tas atkarīgs no cilvēka, cik ilgi gūsti prieku, baudu no tā, ko dari un kādi ir rezultāti. Vieni izvēlas aiziet no sporta ziedu laikos, citi sev nemitīgi sola – būs vēl labāki rezultāti. Vīrieši var sportot ilgāk, viņiem bērni nav jādzemdē.
Kas notur trasē
– Vai tavs draugs Gints arī ir no sportiskās vides?
– Viņš nav profesionāls sportists, bet ar aizrautību spēlē florbolu. Mēs iepazināmies trasē. Gints ar draugiem bija ieradies Siguldā, lai nobrauktu ar vasaras bobu. Tagad jau vairāk nekā gadu esam kopā. Viņš ir kā otrs treneris, pieskata mani un neļauj atslābt.
– Cik zināms, tava māsa Marta samērā ātri pameta kamanas.
– Viņu tas īpaši neaizrāva, brauca tikai līdz junioru vecumam. Toties brauc mazā māsa, kas iekļauta sieviešu izlasē un veido man konkurenci.
Tāpēc es nedrīkstu atslābt. Dažos elementos Elīza man pat ir priekšā. Uzskatu, ka viņa ir perspektīva sportiste, talantīgāka par mani. Zinu, ka to nevajadzētu darīt, bet māsas braucienu laikā es ļoti uztraucos, jo viņai vēl nav tik lielas pieredzes. Laikam tā ir, ka mazāko māsu vienmēr gribas pieskatīt.
– Vai vasarā izdevās atvilkt elpu un uzkrāt spēkus jaunajai sezonai?
– Mums treniņi tā īsti nekad nebeidzas. Martā beidzas ziemas sezona, nedaudz atgūstamies, un aprīļa beigās jau sākas fiziskie spēka treniņi. Tad mēs skrienam, peldam, vingrojam, darbojamies svaru zālē.
Šovasar Ventspils treniņnometnē ar mums strādāja bijusī kamaniņu braucēja no Vācijas Gabriela Koliša. Man ļoti patika pie viņas trenēties, jo Gabriela cieši neturējās pie plāna, viņas attieksme bija elastīga, individuāla pret katru sportistu.
Tūlīt būs treniņi Siguldas trasē, bet novembra sākumā dosimies uz Sočiem izmēģināt jauno olimpisko trasi.
– Pēc tam būs pasaules kausu izcīņas posmi Austrijā, Itālijā, Vācijā… Un tad tu ar savu draugu varēsi sazināties tikai ar skaipa palīdzību.
– Gints man daudz kur brauc līdzi, bet, protams, viņš nevar būt visu laiku blakus. Es pie šiem braucieniem esmu pieradusi, un laiks ārzemēs paiet ātri. Ir pārbraucieni, treniņi, mači, un tu pat nepamani, kā nedēļa pagājusi. Man īpaši patīk Austrija, Vācijas Bavārija, jo saista kalni un ūdeņi. Katrā vietā mēģinu rast ko interesantu, lai gūtu patīkamas sajūtas. Kaut vai atrodu jaunas takas staigāšanai. Jo vairāk iepazīsti svešas vietas, jo vairāk tās kļūst par savējām. Ārzemēs izmantoju iespējas arī izdevīgi iepirkties. Eiropas veikali man vairs nešķiet interesanti, jo tagad jau tādi paši rodami arī pie mums. Labprātāk pirkumus veicu Kanādā un Amerikā. Daudzi iedomājas, ka sportistes nav sievišķīgas, ka viņām nepatīk pucēties, bet tā nav. Zinu daudzas sportistes, kas sevi ļoti kopj, apmeklē skaistumkopšanas salonus.
Atbrīvošanās no stresa
– Kādas sievišķīgas nodarbes tev rada prieku?
– Man patīk gatavot ēst, un jo īpaši cept kūkas. Kad ir kādi ģimenes saieti, es piesakos tās izcept. Man prieku rada sīki, smalki, piņķerīgi darbiņi – šūšana, tamborēšana, adīšana, tā ir aizmiršanās no sporta un atbrīvošanās no saspringuma. Daudzi mani rokdarbi tapuši, atrodoties pasaules kausu sacensībās. Ļoti patīk tamborēt čībiņas no kvadrātiņiem un ar izšūtām pērlītēm, kā arī adīt cepures. Kāda komandas meitene ierauga man jaunu cepuri un palūdz – uzadi man arī tādu. Un tad vēl palūdz otrā, trešā, ceturtā… Draugam esmu noadījusi divas jakas.
Bet, domājot par nākotni, es vairs negribētu tik daudz braukāt apkārt pa pasauli. Ceru, ka pēc sportistes gaitu beigšanas man dzīvē nepietrūks ātruma. Gan atradīšu veidu, kā sevi izaicināt un uzturēt adrenalīnu.
– Uz kādas nots tu ceri to punktu pielikt?
Gribētu iekļūt kamaniņu braucēju pirmajā sešniekā. Taču ar katru gadu tas kļūst aizvien grūtāk, jo kamanas uzņem ātrumu. Agrāk lielāko konkurenci radīja Vācijas un Austrijas sportistes. Kad kanādieši nopirka vācu trenerus, šīs valsts sportistes kļuva stiprākas. Un, kad Krievija nopirka vācu trenerus, arī Krievijas kamaniņu braucējas krietni atspērās. Pasaulē ir vairāk nekā desmit sportistes, kas spējīgas iebraukt pirmajā sešniekā, un es gribētu arī sevi piepulcināt viņām. Kamaniņu braukšana ir tehnisks sporta veids, kas prasa lielu naudas ieguldījumu. Nevar salīdzināt Vācijas sportistu iespējas ar mūsējām. Tur veselas laboratorijas strādā, lai izveidotu kamanas. Salīdzinoši var teikt: ja viņi virzās uz priekšu ar motocikla ātrumu, tad mēs tikai ar velosipēdu. Taču ar tiem līdzekļiem, kas mums atvēlēti, darām, ko varam. Spēju vien apbrīnot, ka, neraugoties uz mūsu apstākļiem, Mārtiņš Rubenis Turīnā ieguva bronzu un brāļi Šici Vankūverā tika pie sudraba.
