Maija Rozīte-Krištopane intervijā atklāj, kā pārdzīvoja Covid-19 ierobežojumus un kā veido savu televīzijas raidījumu 0
Avots: Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Katru otrdienas vakaru kanālā “TV3 Life” skatāms raidījums “Personība”, kurā vadītājas ampluā pirmoreiz iejūtas pazīstamā ētera personība Maija Rozīte-Krištopane. Viņas studijā viesojas sabiedrībā populāras personības. Sarunā ar Maiju par to, kāpēc viņa pati nelabprāt sniedz atklātas intervijas un kāpēc nav sajūsmā, ja tiek dēvēta par “laika ziņu meiteni”.
Maija, Latvijas īsā vasara mūs šogad lutina ar laikapstākļiem. Izbaudāt kā atvaļinājumu laiku?
Patiesībā vasarā es strādāju divtik daudz. Atvaļinājumu vasarā jau daudzus gadus tradicionāli neņemu. Parasti izvēlos laiku atvaļinājumam, kad Latvijā ir nelāgs laiks, tumšs un vēss – tad parasti izmantoju iespēju braukt atpūtā kaut kur uz ārzemēm.
Kā tas būs šogad, to, protams, nezinu mums visiem labi zināmo apstākļu dēļ. Man ļoti patīk šis vasaras darba režīms, arī tas, ka varu aizvietot kolēģus (“Radio Star FM”) rīta raidījumos, tā man ir iespēja izbaudīt rīta cēlienu radio.
Ir sajūta, ka diena ir garāka, pagūstu vairāk nekā citkārt. No otras puses, Latvijas vasaru arī garām pavisam nepalaižu. Darbs man neliek sēdēt ofisā astoņas stundas, tāpēc pagūstu gan pastrādāt, gan pabūt laukā, tāpat arī pavadīt laiku kopā ar ģimeni.
Darbīgums ir gēnos? Divdesmit gadi radio ēterā, vairāk nekā desmit gadi laika ziņās, nu arī pašai savs interviju raidījums televīzijā.
Domāju, tas ir mans temperaments un raksturs. Varbūt varētu meklēt arī kādas saknes tam visam ģimenē – kādas paralēles ar vecākiem. Man tas tā vienmēr ir bijis, un tas šķiet pašsaprotami un organiski.
Man pašai izklausās diezgan traki, bet patiešām ēterā ir pavadīti jau divdesmit gadi. Tie gan pagājuši dažādās radiostacijās, no kurām “Star FM” esmu bijusi un palikusi visilgāk. Es patiešām sāku strādāt ļoti agri, un man darbs vienmēr ir licies ļoti loģiska un dabiska dzīves sastāvdaļa, tāpēc es to daru, īpaši neaizdomājoties.
Esmu priecīga par to, ka varu darīt tiešām to, kas man patīk. Tāpēc, iespējams, savu darbu neuztveru klasiski – kā darbu, kā tas ir vairumam cilvēku. Gadiem ejot, viss attīstās, pašai rodas arvien lielāka pārliecība par savām prasmēm.
Profesionāli nav labākas skolas par praksi – jo vairāk tu kaut ko dari, jo labāks kļūsti. Jo vairāk rodas pārliecība par saviem spēkiem.
Pērn likāt punktu laika ziņu lasīšanai – “laika ziņu meitenes” zīmogs ikdienā nāk līdzi?
Man tas apzīmējums nekad nav šķitis patīkams, atbilstošāks, protams, būtu “laika ziņu diktore”, taču esmu pie tā pieradusi. Man nav pretenziju pret to, ka mani dažkārt nosauc par meiteni, tomēr “laika ziņu meitene” – tas nonivelē šā darba būtību.
Tas tāpat kā daudzi citi ētera darbi prasa smadzenes un sagatavotību, taču nenoliedzami starp cilvēkiem, kas nezina televīzijas darba aizkulises, valda uzskats, ka tas ir pats elementārākais darbs, ko kāds var darīt televīzijā.
Daudzi nemaz nenojauš, ar kādu bagāžu un spējām tu vispār vari kļūt par ētera cilvēku. Nav tā, ka kurš katrs tā vienkārši atnāk un viss notiek pats no sevis.
Katram darbam, arī šim, ir sava specifika, un ir prasmes, kas ir nepieciešamas. Kad mani paņēma darbā laika ziņās, bija uzstādījums, ka būsim divi vadītāji, lai varētu mainīties, taču iznāca tā, ka pirmos trīs gadus strādāju viena pati, jo nevarēja atrast otru cilvēku.
Tas apliecina to, ka tas nav tik vienkārši. Protams, cilvēkiem vienmēr patīk kritizēt un daudz ko trivializēt, nenovērtēt. Kāpēc tas kādam ir aktuāli, nezinu – nekad nevienu profesiju, darbu neesmu uzskatījusi par nevērtīgu, lai kas tas būtu.
Radio un laika ziņās līdz šim esat bijusi viena, bet nu – interviju raidījums ikreiz jauna viesa kompānijā. Kas kļuva par impulsu šādai pārmaiņai?
Jā, forma te ir citāda, bet vienmēr esmu jutusies komfortabli arī vidē, kurā strādāju jau daudzus gadus. Protams, esmu gatava dažādiem jauniem izaicinājumiem. Šis bija formāts, kas kaut kā dabiski atnāca.
Šādas personību intervijas pasaulē nav nekas unikāls, īpaši “YouTube” tās bijušas populāras jau vairākus gadus – “tolkšovu” pirmrindnieces bijušas Krievija un Amerika, citur pasaulē šīs intervijas pat piedzīvo norietu.
Pie mums tas ir atnācis samērā nesen, un nu mums seko daudz citu. Man ir prieks, ka mūsu gadījumā viss notika un turpinājās kaut kā dabiski.
Kā uz vienas takas satikāties ar raidījuma producenti Maiju Armaņevu?
Iepazināmies saistībā ar sociālo tīklu lietām – Maija palīdzēja man vienā neveiksmīgā situācijā. Kādā brīdī sarunā nonācām līdz tam, ka esam uz viena viļņa.
Izrādās, Maijai jau sen bijusi ideja par raidījumu, taču piemērotu vadītāju nebija atradusi. Kādu dienu viņa man vienkārši pateica – labāku vadītājas kandidāti par tevi nevaru iedomāties. Atbildēju – aiziet, mēģinām!
Jau no pirmā ieraksta bija skaidrs, ka ir labi, visi ir nokļuvuši savās īstajās vietās, tad nu turpinājām. Ir labi, ka šeit mums katrai ir savs darba lauciņš, neviens te nav svarīgāks par otru.
Maija ir tā, kura dod vadlīnijas, kādā virzienā, bet tālāk viss ir manās rokās. Pirmajā raidījumā, kad ciemos bija pavārs Lauris Aleksejevs, protams, bija uztraukums – tas ir tikai loģiski, ja dari kaut ko, ko neesi radis darīt katru dienu. Turklāt esmu perfekcioniste un ļoti pedantiska visā, ko daru.
Gribu, lai viss izdodas. Tajā brīdī, kad tu darot noķer īsto sajūtu un saproti, ka viss notiek un izdodas, tad arī pāriet uztraukums. Tu vienkārši baudi procesu. Patiesībā kaut kas jauns ir katru reizi, tu satiecies ar citu cilvēku, un tev atkal ir jāsāk no nulles.
Es pilnīgi noteikti neeju ar ambīcijām izcelt vai parādīt sevi, bet, protams, no sevis aizbēgt nevar – esmu tāda, kāda esmu. Tomēr šoreiz galvenais ir palīdzēt atklāties viesim.
Personību interviju formāti tagad patiešām ir daudz un dažādi, atrast savu stilu nav tik viegli.
Es, protams, netieši iedvesmojos no labākajiem piemēriem. Redzu, ko dara tepat mūsu austrumu kaimiņi, tas pats Jurijs Duds vai Ksenija Sobčaka, kuri šo darbu dara lieliski. Tomēr man ir savs raksturs un savs temperaments, sava pieeja, tāpēc rezultāts tāpat iznāk mans. Es, piemēram, nebūšu tā, kura spers laukā skandalozus tekstus, kā to dara Ksenija.
Bet jūsu ciemiņi – piemēram, Dāvids, Kašers un citi – tomēr ir personības, kas neatstāj vienaldzīgu. Ir doma atmaskot stereotipus, kas saistās ar šīm spilgtajām personībām?
Noteikti. Man šķiet, teju visās sērijās tas arī ir izdevies. Saņemam daudz komentāru no skatītājiem, kuri raksta, ka kardināli mainījies viedoklis par šiem cilvēkiem. Tāpēc ir labs šis garais sarunas formāts.
Tas, protams, daudzus mulsina, jo varētu šķist, ka ikdienā nav tik daudz laika, lai stundu tupētu un klausītos interviju, bet ilgākā laikā tu vari atvērt šo cilvēku, atklājas šķautnes un nianses, ko citādi nevarētu ieraudzīt.
Protams, ka aicinām košas, spilgtas personības, lai būtu aizraujoši.
Pati piekristu būt intervējamā savā raidījumā, atklātā sarunā?
Ne vienreiz vien esmu uzrunāta, bet vispār esmu skeptiska pret šāda veida intervijām attiecībā uz sevi, tāpēc diezgan ilgu laiku esmu no tām vairījusies. Drīzāk esmu no tiem sabiedrībā pazīstamajiem cilvēkiem, kas izvēlas kaut ko paturēt pie sevis.
Jā, esmu “publisks cilvēks”, un pieņemu, ka daudzi par mani zina daudz, bet reizē paturu tiesības arī atstāt kaut kādu privātumu. Novērtēju cilvēkus, kuri piekrīt stāstīt par sevi vairāk un atklātāk, – tā ir liela atbildība un uzdrīkstēšanās.
Tomēr katram ir savs skatījums uz to, cik daudz viņš ļauj savai dzīvei nonākt publikas acīs. Šobrīd arī nejūtu vajadzību paskaidrot kādas baumas vai mītus par sevi. Protams, cilvēki runā, komentē, bet cenšos tam nepievērst uzmanību.
Kā šis laiks, īpaši aizvadītie mēneši izolācijas režīmā, ietekmējis jūsu ikdienu?
Protams, ka mani tas ietekmēja. Īpaši tādēļ, ka esmu aktīva, man patīk būt cilvēkos, tikties ar draugiem, iet uz restorāniem.
Nedarīt to visu bija morāli smagākais šo dažu aizvadīto mēnešu laikā. Protams, profesionālā darbība – pasākumu vadīšana, uzstāšanās kā dīdžejam izpalika, lai gan pavasaris bija ieplānots ļoti intensīvs.
Par laimi, atšķirībā no daudziem cilvēkiem varēju turpināt darboties – nākt uz darbu, nevis sēdēt mājās un jukt prātā kopā ar visiem ģimenes locekļiem četrās sienās.
Priecājos, ka mājās šis laiks pagāja negaidīti organiski, lai gan tas tiešām nav pats veselīgākais formāts – diendienā 24 stundas diennaktī būt kopā ar kādu, pat ja tie ir tavi tuvākie cilvēki.
Paldies arī manam vīram (Kasparam Krištopanam), kurš šajā laikā nedevās uz darbu un bija mājās ar abiem bērniem (meita Linda, četri gadi, dēls Pauls, seši gadi), jo abi ir bērnudārznieki.
Vīrs ļoti labi tika ar visu galā – var teikt, ka šo laiku pārvarējām komandā. Tomēr ļoti priecājos, ka nu varam atgriezties puslīdz normālā ikdienas ritmā. Grūti iztēloties, kā tas ir citur pasaulē, jo mēs Latvijā šajā ziņā esam diezgan privileģēti, tomēr arī tagad viss vairs nav kā agrāk, ir jāatsakās no dažiem ieradumiem.
Piemēram, no jūsu iemīļotās ceļošanas aiz robežām?
Jā, ceļot man patiešām patīk, bet tagad neredzu iespēju to saplānot. Pat Rietumeiropā “vieglākie” galamērķi šobrīd ir riskanti – negribētos aizbraukt un ietrāpīt karantīnā vai, atgriežoties mājās, atvest kādu pārsteigumu. Izmantojam iespēju doties tuvākos izbraucienos – nesen kopā ar ģimeni bijām dažu dienu izbraukumā Tallinā, kur apvienoju darbu ar atpūtu ārpus Latvijas. Izvēdināt galvu nenāk par sliktu nevienam.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Enerģija. Mūzika. Radio.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez mūzikas, ūdens, brokastīm un bez kafijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Dzīves lielākais sasniegums neapšaubāmi ir mani bērni – viņi manas personības izaugsmē ir devuši visvairāk. Arī uz darbu raugos attīstības perspektīvā – viss, ko esmu darījusi savās profesionālajās izpausmēs, lai nonāktu līdz šim mirklim, līdz raidījumam “Personība”.
Labākā izklaide?
Ceļot. Aiziet vakariņās ar ģimeni vai draudzenēm. Esmu itāļu un franču dzīvesveida mīļotāja – sarunas, vairāku kārtu ēdieni, vīna glāze palīdz atpūsties un priecāties par dzīvi.
