Uldis Šmits: Maija paziņojumi un jautājums 0
Pirms 8. maija, kas ir Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, izskanēja dažādi paziņojumi.
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prezidenti – tāpat arī Saeimas Ārlietu komisija – atgādināja, ka Baltijas valstīs 1945. gada maijā iestājās nevis brīvība, bet kārtējā pretlikumīgā okupācija, ko nesa viena totalitāra režīma nomaiņa atkal ar otru, kas pakļautajās teritorijās turpināja noziedzīgu terora politiku.
Kaut kā citādi interpretēt šos notikumus vai attaisnot Baltijā un citviet pastrādātos starptautiskos noziegumus un noziegumus pret cilvēci nozīmē, ja izmantojam paziņojumā iekļauto frāzi, “nožēlojamu vēstures falsificēšanu”.
Taču tā joprojām un pēdējā laikā it īpaši tiek piekopta, gluži orveliskā garā paverdzināšanu pielīdzinot atbrīvošanai. Un piedēvējot oponentiem labākajā gadījumā rusofobiju, ja ne gluži fašistiskas noslieces.
Uz šīs nots raidorganizācijas “Mir” intervētais Putins kārtējo reizi vainoja Otrā pasaules kara izprovocēšanā 30. gadu Rietumus (kur mūsdienās nemaz nenoliedz t. s. nomierināšanas politikas kļūmīgumu), Minhenes konferenci (ko neviens neuzlūko par diplomātijas panākumu) un, protams, Poliju, kas stājusies sazvērnieciskās attiecībās ar Berlīni un pie izdevības piesavinājusies Čehoslovākijai piederošo Tešīnas apgabalu (par ko oficiālā Varšava jau sen atvainojusies un ko nelaiķis Lehs Kačiņskis pat nodēvējis par grūti piedodamu grēku).
Šādi Kremļa argumenti jau vairāk vai mazāk pazīstami kopš padomju ēras, kad varēja vienkārši noklusēt PSRS, kā tagad saka, stratēģisko partnerību ar nacionālsociālistisko Vāciju kara pirmajā posmā. Šodien tas vairs nav iespējams.
Vecie stāsti, reizēm bagātināti ar kādu svaigu iestarpinājumu, gan pārsvarā paredzēti Krievijas iekšējai lietošanai jeb propagandai, kas velta milzu pūliņus, lai iztēlotu Putina režīmu par 1945. gada 9. maija uzvaras karoga īsteno pārņēmēju cīņā pret valsti apsēdušajiem un ielenkušajiem naidniekiem.
Turpretī citi zīmīgi datumi un notikumi, it sevišķi tie pirms Vērmahta iebrukuma Padomju Savienībā, lielākoties spēj radīt vienīgi problēmas.
Tāpēc pakļaujami attiecīgiem varas autorizētu ļaužu un paša Putina skaidrojumiem, lai līdzpilsoņu galvās neiestātos sajukums vai šaubas kā Gorbačova atklātības laikmetā, kad pavērās mutes un arhīvi, kas nu atkal aizveras.
Ārpolitikā tāda metode nav diez cik noderīga. To nupat apliecināja, piemēram, ASV vēstnieka Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā Džeimsa S. Gilmora sacītais EDSO Pastāvīgās padomes videosanāksmē (7. maijā publicēts ASV misijas mājaslapā).
Viņš aicināja Krieviju pārstāt “pašslavināties” un sagrozīt Otrā pasaules kara vēsturi, kas “aizsākās 1939. gadā ar Staļina un Hitlera noslēgto paktu, kas sadalīja Austrumeiropu Padomju Savienības un nacistu kontrolētās zonās.
Esmu pārliecināts, ka mūsu poļu draugi nav aizmirsuši šo faktu ne mirkli”, un nedrīkst arī aizmirst, ka, beidzoties karam, “daudzām Centrālās un Austrumeiropas tautām nacistisko jūgu nomainīja komunistiskās represijas.
Brīvības dotās priekšrocības un iespējas, ko Rietumeiropa svinēja 1945. gadā, atnāca pie tām (pakļautajām tautām) tikai 1989., 1990. gadā vai vēlāk… Ceļš uz īstu brīvību izrādījās garš, un dažos gadījumos sabiedrības to mēro joprojām”.
Nobeigumā vēl jāatgriežas pie Baltijas valstu, ASV un Centrāleiropas valstu ārlietu ministru kopīgā teksta (sk. “LA” 7. maija numurā), kas sasaucas ar šeit jau īsi ieskicētajiem paziņojumiem un ietver prasību, ievērojot pagātnes mācības, stingri noraidīt “ietekmes sfēru konceptu”.
Savukārt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prezidentu deklarācijā rakstīts: “Mēs kategoriski esam pret jebkādu ietekmes sfēru noteikšanu un uzstājam, ka attiecībām visu valstu starpā jāveidojas uz līdzvērtīgiem pamatiem.”
Mājiens drīzāk uz Jaltas kārtību, kurā “koncepts” izpaudās pilnā mērā. Bet šoreiz ar demokrātisko lielvaru piedalīšanos. Tā ir kārtība, ko Putins mēdz cildināt.
Tiesa, kā 8. maijā Kijevas drošības foruma videodiskusijā secināja Vaira Vīķe-Freiberga, “viņš ir iestrēdzis laika mašīnā”.
Bet jāvaicā, vai turpat nav palikušas arī zināmas Rietumu politiskās aprindas. Tām tad arī patiesībā būtu adresējams jautājums par vēstures mācību ielāgošanu.
