Maija Kūle: Tauta atšķir tīru mantu no pasakām 2
Tūliņ būsim 2018. gadā. Kāda bijusi Latvijas sabiedrība šogad, cik saprātīgi un tālredzīgi esam rīkojušies un ko panākuši? Vai un kā esam mainījušies, pratuši izmantot iespējas, ko sniedz demokrātija un sava, neatkarīga valsts? Filozofes Maijas Kūles atskats.
Sportisti uzvar politiķus
Ziemassvētki ir kā atskaites punkts gan tam, kas labs, gan tam, kas neizdevies. Latvija, manuprāt, šo gadu ir nodzīvojusi samērā mierīgā ritmā, kaut potenciālas bailes no sliktiem pavērsieniem nav zudušas. 2014. gads nāca ar satraukumu par karadarbību Ukrainā, par Krimas aneksiju, par teju trešā pasaules kara sākšanos. Taču, kā tas sociālpsiholoģiski mēdz būt, bailes aiziet zemdegās un turpina tur gruzdēt. Tauta vairs neiepērk sāli un sērkociņus kara gadījumam, turpretī Aizsardzības ministrija izstrādā Pienākumus pilsoņu rīcībai kara vai militāra iebrukuma gadījumā. Šajā gadā bēgļu un tā saucamais patvēruma meklētāju jautājums daļēji tika pieregulēts, un tā rosinātās bažas un nedrošība pārauga fundamentālā jautājumā: kāda tad būs Eiropas Savienības nākotne? Atkal pievērsāmies paši sev un Eiropas būtībai. Piesaucām klišejvārdus – demokrātija, cilvēktiesības, ilgtspējība, ekonomiskais izrāviens, taču lielākoties ar tiem spēlējāmies, jo neiestājāmies par politiskās apziņas gudru izaugsmi, par cieņu kā savstarpējo attiecību vērtību, nepanācām izrāvienu korupcijas samazināšanā, sacerējām traktātus, kāda Latvija būs 2050. gadā, taču nenodrošinājām, lai tā jau 2020. gadā būtu patiešām jēdzīgāka. Politika arvien dziļāk tika personificēta (to sauc par pasaku scenārija ienākšanu publiskajā telpā), kad gāza “ļauno” Āboltiņu, turpināja apbrīnot kaķumīli Ušakovu un visi saprata, ka “suņu vīrs” Artuss Kaimiņš nav gudrs. Bēda iestājās ar valstiskas nozīmes komisijām – čekas maisu komisija netika pie maisiem, bet oligarhu sarunu komisija pie skaidrības. Tauta gan atšķīra, kas ir tīra manta un kas no pasaku repertuāra, tāpēc jūsmoja par sportistu reālām uzvarām – Mairis Briedis cilvēku acīs kļuva par Latvijas vīru nr. 1, bet tenisiste Jeļena Ostapenko – par šarmantāko Latvijas dāmu. Patīkama bija ziņa par taisnīguma ieviešanu Soču olimpiādes uzvarētāju noteikšanā, pēc kā skeletonists Martins Dukurs ir kļuvis par olimpisko čempionu, bet Tomass Dukurs saņem bronzas godalgu. Kaut neliela taisnīguma dzirksts netaisnīguma pasaulē!
Vai egoisti spēs apvienoties?
Par raksturīgu 2017. gada pazīmi uzskatu birokrātijas varas pieaugumu. No tās baidās pat politiskā vara, nerunājot par uzņēmējiem un ikdienišķiem cilvēkiem. Diezgan saprātīgi iecerētā valsts pārvaldes sistēma ir izaugusi par Leviatānu, nevis par atbalsta sistēmu Latvijas attīstībai. Medicīnas darbinieki streikoja, tāpat kā protestēja skolotāji, kaut viņu darbības sfēras – veselība un izglītība – ir cilvēka eksistences pamats. Klusējot savu likteni pārdzīvo zinātnieki, strādājot Latvijas labā ar atalgojuma pārtraukumiem, jo savu radošo misiju uzskata par svarīgāku nekā samaksu.
Cilvēkiem patīk nauda, un pareizi – nauda ir kapitālisma sāls. Kam tās maz, tas dodas uz laimīgo zemi, bieži uz neatgriešanos. Kam nauda ir (arī aploksnē), tas nedēļas nogales pavada lielveikalos, līdzīgi kā agrāk cilvēki svētdienas pavadīja baznīcā. Rietumu dzīves stils ir ienācis Latvijā – automašīnas vairs nav kur nolikt un naudas aizņemšanās plaukst galvu reibinošos apmēros. Īstā nauda ir sava nauda, tāpēc turpinās tautas straujš individualizēšanās process. Es un manējie ir pasaules centrs, kopiena – nu, labi, lai būtu, bet valsts – kas tā tāda? Negribu! Gaidītais apgaismotais liberālisms ir pārtapis par radikālu, egoistisku neoliberālismu. Tradicionālismam īsti nav vietas, jo visi grib būt jauni un moderni. Ideju plurālisms ir izraibinājis Latviju tiktāl, ka cilvēkiem grūti atbildēt: “ko es varu zināt?”, “kas man jādara?” un “uz ko es varu cerēt?”.
Taču tie ir Kanta filozofijas pamatjautājumi, kas notur spēkā Rietumu civilizāciju. Ziemassvētki nav tikai baznīcas svētki, bet arī pārdomu laiks par piederību, spēku, vājumu, par brīvo gribu. Vai atļausim tālāk turpināties tam pašam – varas spēlēm? Izglītības sapurgāšanai, zinātnes noniecināšanai? Domāju, ka ne, jo 2018. gadā ir lielas iespējas mainīties: pašam, valstij, Saeimai, Eiropas Savienībai.
