Vēl vienas “Maigās svārstības” Recenzija par koncertu Cēsu mākslas festivālā un Rīgas Domā 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kādas asociācijas izsauc pianista Roberta Flaica koncerta nosaukums “Klusās rezonanses”, it īpaši tad, ja pirms tam izstaigātas Cēsu Mākslas festivāla izstādes?
No senākas, bet joprojām aktuālas mākslas vēstures ar Sandru Krastiņu, Aiju Zariņu, Ievu Iltneri, Edgaru Vērpi, Ģirtu Muižnieku un Jāni Mitrēvicu atmiņā atgriežas vārdkopa “Maigās svārstības”, un šis apzīmējums gluži labi attiecināms ne tikai uz klaviermūzikas programmu Cēsu koncertzālē 2023. gada 22. jūlijā, bet arī uz koncertu “Latvija. Vijole un ērģeles”, ko 21. jūlijā 36. Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla “Rīgas Doms” ietvaros īstenoja Indulis Cintiņš un Una Cintiņa. Saudzīgas un niansētas emocionālās svārstības, kuras turklāt katrreiz atainotas no atšķirīga kompozicionālā skatpunkta, ar atšķirīgu personisko mentalitāti, savos darbos atklāj Jānis Petraškevičs, Krists Auznieks, Gundega Šmite, Linda Leimane. Šīs īpašības sasaucas ar Valentīna Silvestrova smalkjūtīgo iedziļināšanos cilvēka un pasaules būtības noslēpumos (Otrajā sonātē un citkārt), ar Imanta Zemzara vērojumiem un atziņām (“Varšavas triptihā” un vēlāk), ar Madaras Pētersones idejām par laika plūduma un citu fenomenoloģisko procesu ietvērumu skaņās, ko līdzās gados vecāku meistaru opusiem publika piedzīvoja Rīgas Domā (un Sandras Krastiņas vienaudze Dace Aperāne pavisam noteikti iekļaujas “Maigo svārstību” mākslinieciskās pieredzes telpā). Kā ar šiem raksturlielumiem tika galā atskaņotāji, tas jau ir cits jautājums.
Nīderlandē dzīvojošā ērģelniece, diriģente, klavesīniste un dziedātāja Una Cintiņa un Latvijā daudz biežāk sastopamais vijolnieks, orķestra mākslinieks un kamermūziķis Indulis Cintiņš ir interpreti, kuriem labprāt vēlos uzticēties. Un šīs cerības mūziķi nepievīla. Tiesa, veiksmīga spēle orķestrī un kameransambļos ne vienmēr nozīmē arī solista dotības un solista iniciatīvu, tādēļ programmas sākumā dzirdamais Viļņa Šmīdberga “Litānijas” (jeb “Festum purgavitum”) lasījums brīžiem atstāja skeptiskas izjūtas. Taču turpat sekoja Daces Aperānes “Fantāzija variācijās”, kur Indulis Cintiņš pievērsa uzmanību ar Rīgas Doma plašos apjomus piepildošu vijoles tembru, ar komponistes iecerētās muzikālās dramaturģijas atspoguļojuma mērķtiecību, un divu mākslinieku spēlē par nopietnām un pārdomātām interpretācijām kļuva arī pirmatskaņojums Madaras Pētersones opusam “Nerima” un atgriešanās pie Maijas Einfeldes sonātes vijolei un ērģelēm.
Tieši šī Einfeldes partitūra bija vislabāk zināmā visā programmā, par pārējiem darbiem interpreti atceras retāk, līdz ar to repertuārs saistīja ne tikai ar pirmatskaņojumu, bet arī ar citām jaunatklāsmēm. Ērģelnieces un vijolnieka sniegumā tās savijās vienotā konceptuālā vēstījumā, atgādinot, ka Vilnis Šmīdbergs, Romualds Kalsons un Maija Einfelde ielūkojušies cilvēciskās eksistences dziļumos un tur atraduši ļoti skarbas patiesības par psiholoģiskām norisēm un visu laikmetu. Katrreiz, protams, ir arī atšķirības – Šmīdberga “Litānijā” apskaidrību nesa reliģiskas tēmas, Kalsons “Nelielas svītas” ērģelēm skaņurakstā raudzījās caur noslīpēta racionālisma prizmu, bet Einfelde traģikā un nesamierinātībā gāja līdz galam. Daces Aperānes daiļrades kontekstā iekšēji dramatiska un nospriegota bija “Fantāzija variācijās”, un tā nu zināmu atelpu šoreiz deva Madaras Pētersones “Nerima”. Arī diviem instrumentiem rakstītos darbos komponiste domā plašākās dimensijās, tēmu un izjūtu bagātīgumam sniedzoties ārpus iepriekšparedzamām struktūrām; arī šoreiz veiksmīgi izveidotā dramaturģiskā arhitektonika ietvēra intonatīvā materiāla poētisku plūdumu. Atliek piebilst, ka Unas Cintiņas profesionālā meistarība izpaudās ne tikai pirmatskaņojumā, bet arī citkārt, īpaši Einfeldes sonātes lasījumā, kura rakursi jau atkal vēstīja par ērģelnieces interpretāciju izcilību.
Vērtējot Roberta Flaica koncertu “Klusās rezonanses”, vispirms par labo. Šajā kategorijā neapšaubāmi ietilpa latviešu mūzikas izlase, kurā varēja gūt daudzus brīnišķīgus iespaidus un pārdzīvojumus, sākot jau ar Jāzepa Vītola prelūdiju Mi mažorā no 20. opusa, turpinot ar Imanta Zemzara klasisko ciklu “Varšavas triptihs” un galu galā nonākot līdz gados jaunāku autoru skaņurakstam. Kopīgās iezīmes Jāņa Petraškeviča jaundarbam “Klusā balss”, Lindas Leimanes “Undulations”, Gundegas Šmites “Mercurium” un trim Krista Auznieka miniatūrām (“Alma”, “Sphinx” (“After Diabelli”) un “Vismazākā tagadne”) – racionāla prāta un cilvēciska jūtīguma harmonisks apvienojums, pianistiskas virtuozitātes klātbūtne līdztekus tikpat valdzinošiem liriskiem izgaismojumiem, negaidītas krāsas un pavērsieni. Auznieka darbi drīzāk uztverami kā trāpīgas skices, turpretī Petraškeviča opusā “Klusā balss” muzikālās matērijas katrā ziņā ir vairāk, un arī tādēļ šī partitūra liekama līdzās jau iepriekš zināmo “Mercurium” un “Undulations” izsmalcinātībai un spozmei. Koncerta otra vērtība – ar līdzīgām īpašībām saistītā izteiksmība Džefrija Mamforda darbā “a landscape of interior resonances” un Valentīna Silvestrova Otrās sonātes eksperimenti, apcere, epifāniskā apgaismība.
Kā tomēr pietrūka? Lai pianista spēli varētu uzskatīt par izdevušos, ar virtuozitāti vien nepietiek (un “Varšavas triptiha” lasījums turklāt bija neprecīzs un neskaidrs). Jābūt arī piepildītam, skanīgam, kontrastainam tonim, no kura izriet loģisks un viengabalains mūzikas frāzējums, no kura savukārt izriet skaņdarba satura atklāsme. Priekšnesums, kurā ir tikai divi tembrālie parametri – balts un melns – un tikai divas dinamiskās gradācijas – blāvi kluss un piespiesti skaļš – labākajā gadījumā der avangardam ar Petraškeviču, Leimani un vēl citiem (vismaz Silvestrova un Mamforda darbu interpretācijās bija arī pāris daudzveidīgākas variācijas), bet Vītolu un citu klasisko repertuāru tā spēlēt nevar. Rezumējot – 23. jūlijā dzirdētajai mūzikai nepieciešami arī citi atskaņojumi, bet, kas attiecas uz Latvijas pianismu, nopietnāka izglītība un nopietnāka paškritika nepieciešama ne tikai Robertam Flaicam vien.
