* 0
Viena no gaišākajām maija atmiņām no tā laika, kad zāle bija zaļāka un vēl bija jāraksta kādi ar atzīmi vērtējami garadarbi, ir rītausma, kad vēroju pa logu, kā tēvs un māte kurina dārzā ugunskurus, lai mēģinātu iluzori pasargāt neprātīgi ziedošās ābeles no plēsīgas salnas. Dūmu smarža, bezmiega nogurums, kas grimst Rokpeļņa dzejas analīzē, birstošie ābeļu ziedi un manas mātes laimīgie smiekli ir tā maija un harmonijas izjūta, ko neparko negribas palaist vaļā. Tāpēc, dzīvojot mazā putnu būrīša lieluma miteklī bezpersoniskā daudzstāvu blokmājā, katru pavasari niez zaļie pirkstiņi līdz rītausmai sargāt kāda ābeles, lasīt dzeju, elpot viegli gruzdošu dūmu smaržu.
*
Nejaušas sagadīšanās dēļ tieši šo pārdomu pierakstīšanas laikā man jautāja, kāpēc skolotāja profesijas prestižs sabiedrībā ir tāds (zems), kāds tas ir. Man gribas domāt – vispirms tieši tāpēc, ka skolotājs nenotic pats savas misijas nozīmīgumam un savām spējām. Un diemžēl pat man nozīmīgi cilvēki reizēm frāzē skolotāja ierunājās pauž tikai stereotipisku noniecinājumu.
Vienalga, ko sludina reformatori vai klaigā tie, kas atkal vēlas ieviest kādu citā sabiedrībā noskatītu modeli, skolotājs daudzviet ir pēdējais bastions, kas notur pret bezcerību. Es nepārspīlēju. Lai kādi būtu saprāta balss, ekonomikas un racionalitātes apsvērumi, bet tieši mazo lauku skoliņu tīkls ar visām tā problēmām ir neiznīcināmais gaismas stariņš un ieguldījums, arī aizsardzības un valsts drošības jomā, tādās mazapdzīvotās vietās, kur vilcieni sen vairs nepietur.
Skolotājs reizēm ir pārāk nesaprasts un noguris apzināties savu unikālo iespēju mainīt veselu paaudzi, uztver profesiju nedaudz kā rutīnu un nolemtību. Patiesībā neeksistē neviena naudas summa, kas varētu līdz galam atlīdzināt skolotāja, glābēja, mediķa darbu. Tāpēc tik ļoti šokē likumdevēju tuvredzīgums, cīnoties nevis ar reālām problēmām izglītībā, bet gan par abstraktu, dogmatizētu tikumību un tādiem sabiedrības modeļiem, kas kodolā izskauž ideju par to, ka cilvēks var būt citāds. Neviena skola vai sabiedrība neizārstēs cilvēkā bioloģisko nolemtību mīlēt nepareizi. Sabiedrības homofobijas dēļ skolā pa šauru durvju spraudziņu ielaižot cenzūru, mēs nevairosim dzimstību, tradicionālo vērtību aizstāvību (pag, kādu tradīciju? To, kas pagāniski folkloriska vai kristīga, ja esam sekulārākie no jebkurām reliģiskajām grupām un uzvedamies tik dzelteni, ka pat lielajiem pravietotājiem ir vairākas ģimenes, attiecību pieredzes utt.).
