Anna Žīgure: Maigā vara tagad un toreiz 14
Presē un interneta portālos pavīdējusi ziņa, ka Baltijas valstis pošas apciemot Krievijas armijas dziesmu un deju ansamblis.
No Igaunijas dzird, ka tur it kā nevēloties baudīt kaimiņvalsts kultūru, un arī Lietuvā vismaz Visaginas pilsētas kultūras centrs esot atteicis zāli, kur 6. decembrī gatavojies uzstāties “pretrunīgi vērtētais Aleksandra Aleksandrova vārdā nosauktais ansamblis”. Latvijā, kā vēstīja “LA”, Nacionālā apvienība nosūtījusi vēstuli ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam ar aicinājumu aizliegt Krievijas armijas dziesmu un deju ansambļa dalībnieku iebraukšanu Latvijā. NA uzskata, ka ansambļa koncerts Latvijai ir nevēlams. Arī pēc Rinkēviča domām, šāds koncerts vērtējams kā provokatīvs un nepieņemams. Jācer, ka tā patiesībā domā arī citas Saeimā pārstāvētās partijas, vienīgi atšķirībā no NA nav skaļi izziņojušas savu nostāju.
Īsa atkāpe vēsturē nr. 1. 1940./1941. gadā nupat kā okupētajā Latvijā vairākkārt viesojās Sarkankarogotais PSRS sarkanarmijas dziesmu un deju ansamblis A. Aleksandrova vadībā. Pirmo reizi tas ieradās jau 1940. gada jūlija pirmajās dienās, un tam sekoja citi kolektīvi, piemēram, Baltijas Sarkankaroga flotes dziesmu un deju ansamblis, par kura koncertu uz Valsts operas un baleta teātra skatuves presē ir vienīgi cildinošas atsauksmes.
Šķiet, ka rindā pie Baltā nama bija daudzi militāri kultūras kolektīvi, jo koncerti sekoja cits citam: Latvijā novietotās sarkanās armijas daļas, iepazīstinot rīdziniekus ar sarkanās armijas mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu darbu un sasniegumiem, vakar (5.7.40.) bija rīkojušas plašu koncertu. Koncerta programmu ievadīja literāri muzikāla montāža “Mūs ved biedrs Staļins pa Ļeņina ceļu”. Drīz pēc tam uzstājās arī Baltkrievijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblis un vēl citi.
Nākamā gada sākumā Sarkankarogotais PSRS sarkanarmijas dziesmu un deju ansamblis atkal bija uz Latvijas PSR Operas un baleta teātra skatuves un, kā vēsta programma latviešu un krievu valodā, koncerts sākās ar trim nozīmīgām dziesmām, ko izpildīja koris un solisti: “Boļševiku partijas himna”, “Kazaku tautas domas par Staļinu” un “Dziesma par Vorošilovu”.
Īsa atkāpe vēsturē nr. 2. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Helsinkos Senāta laukumā milzīgs ļaužu pūlis aizgrābts klausījās, kā Aleksandrova ansamblis uz īpaši šim notikumam uzbūvētās estrādes uzstājās kopā ar somu grupu “Leningad Cowboys”, kuras dalībnieku izskats un uzvedība krasi kontrastēja ar kaimiņzemes armijas ansambļa ārējo veidolu. Iespējams, ansamblis toreiz cīnījās ar finansiālām grūtībām, jo tas bija laiks, kad krievu kara veterāni ar pateicību pieņēma vāciešu sniegto humāno palīdzību.
Tomēr tas bija arī laiks, kad valdīja uzticības un labvēlības gaisotne un pārliecība, ka Krievija, pateikusi ardievas agresīvajai un asiņainajai pagātnei, nostājusies uz demokrātijas un kopīgo vērtību ceļa. Tagad aiz mūsu austrumu robežām domas mainījušās.
Šī pavisam viennozīmīgi vērtējamā ansambļa ierašanās Latvijā būtu īpatnējs mājiens, tāda kā pagātnes atmiņa, “déjà vu” sajūta – vismaz tai paaudzei, kam tagad ir 80+ gadu un liela dzīves pieredze. Protams, ministrs Rinkēvičs viens pats šajā situācijā neko nevar izdarīt, bet, apvienojot visu trīs Baltijas valstu spēkus, varbūt tomēr būtu iespējams nepakļaut mūsu tautas kārtējam pazemojumam.
