Maigā cietsirdība. Armands Kalniņš vērtē Ināras Sluckas jauniestudējumu “Aizliegtais pianīns” Nacionālajā teātrī 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Iestudējot izrādi “Aizliegtais pianīns” Nacionālajā teātrī, režisore Ināra Slucka radījusi darbu, kas liek iedziļināties principiāli svarīgos jautājumos.
Māra Bērziņa romāna “Aizliegtais pianīns” inscenējums Nacionālajā teātrī ir izrāde, kas var radīt visai atšķirīgus secinājumus – sākot no “visi pārvaldē strādājošie ir slikti” līdz “kāpēc pārvaldības/birokrātijas sistēma neļauj būt labam” (nedaudz vienkāršoju iespējamās atziņas). Gribētos, lai jauniestudējuma lūkotāji savās pārdomās par skatīto neapstātos pie vieglāk uztveramā, ļoti asprātīgā notikumu virknējuma uztveres, bet mēģinātu pārdomāt, kāpēc šādi notikumi ir iespējami, vai tie ir likumsakarīgi, varbūt (kā) maināmi?
Māra Bērziņa daiļrade ir ļoti daudzveidīga: saistoša, trāpīga absurda piesātinātie darbi par Gūtenmorgena likstām, skarbā “Svina garša” (romāns ļoti sekmīgi inscenēts Nacionālajā teātrī 2016. gadā), darbs par Vili Lāci – “Nākotnes kalējs”. Viņa lugas saņēmušas veicināšanas prēmijas nacionālajos lugu u. c. konkursos, tomēr nav iestudētas profesionālajos teātros, par ko žēl. Savukārt romāns “Aizliegtais pianīns” šķita nedaudz pasauss, tomēr nevar noliegt autora rūpīgo darbu tā radīšanā, piemēram, apkopojot normatīvos aktus, kuri veido atainoto notikumu juridisko ietvaru. Vienlaikus jāatzīmē, ka tajā ir radoši un viegli turpināta savdabīgā gūtenmorgeniskā tradīcija.
Šoreiz izrādes raksturojumu sākšu ar scenogrāfiju, kas skaidri un nepārprotami iezīmē tēlu hierarhiju. Marijas Ulmanes radītais skatuves telpas iekārtojums liecina par sadalījumu vairākās “pasaulēs”: pirmsskolas iestāde ir zemākajā līmenī (tuvāk skatītājiem/tautai), tad seko vidējais līmenis – operacionālo lēmumu pieņēmēji, kuri gan šauboties, bet rīkojas “principiāli” (“drošs paliek drošs”), visbeidzot augstākajā postenī ir galvenais rīkotājs – kāds “ilggadējs partijas boss”, bet skatuves sānos dzīvojas liktenīgo notikumu nejaušie izraisītāji – deputāte un mākslinieks. Tātad izcelts mazs un zīmīgs sabiedrības fragments. Šī sistēma ir labi izveidota un funkcionē atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Neviens no kļūmīgajos notikumos iesaistītajiem faktiski negrib neko sliktu, taču daudzu tēlu centība maigi un neglābjami noved pie cietsirdības izpausmēm: izdegšanas sindroma, kurš sagrauj, kā šķiet, potenciāli spējīgu darbinieci, izposta ģimeni, politiskajām intrigām, kas uz kādu laiku paklupina deputātes karjeru.
Var un nepieciešams radīt labāku pārvaldības sistēmu, taču, ja tajā iekļautie rīkosies formāli (“ka tik kaut kas nenotiek”, izvēloties sekot likuma burtam, ne būtībai), nekas būtisks nemainīsies. Būtu godprātīgi atzīt, ka sabiedrībā vienlaikus pastāv prasība mazināt dažādus birokrātiskos šķēršļus (tas noteikti jādara) un “sakārtot normatīvos aktus”, jo kaut kas nešķiet pietiekami noregulēts. Tas spilgti parādās arī politiķu izteikumos, īpaši pirms vēlēšanām. Publiskajā pārvaldē ir atšķirīgi piemēri: gan laba, profesionāla darbība, gan aplamības. Padomju laika birokrātijas kundziskums zināmā mērā ir izdzīvojis un piemērojies jaunajiem apstākļiem, lai kā censtos panākt likuma varu (ne t. s. telefona tiesības) un sistēmisku interpretāciju. Centrālā notikuma – pianīna dāvināšanas aizlieguma – būtība ir šķietams, ne īsts interešu konflikts, taču daudziem tajā iesaistītajiem nav vēlmes/prasmes to jēdzīgi interpretēt. Arī sižeta blakus līnijas ir trāpīgas, piemēram, inspektores (kurai noteikti kaut kāds pārkāpums jāatklāj un pārbaudē jāpavada noteikts laiks) vizīte bērnudārzā, policijas inspektora sākotnējais negribīgums izmeklēt negadījumu, kam seko pārspīlēti skrupuloza darbība. Noslēgumā un pārdomās pēc izrādes būtu jānonāk pie domām par to, vai iespējams rīkoties labāk. Visticamāk, ka grūti, jo noteikti zināsim gadījumus, kuros pareiza rīcība tiek apšaubīta vai sodīta.
Izrāde izceļas ar daudziem lieliskiem aktieru veikumiem, radīti dzīvīgi tēli. Indras Burkovskas tēlotā grāmatvedības speciāliste Milzkalne jau uzreiz liek domāt, ka esmu viņu kaut kur saticis, radīts precīzs raksturs (“kā dzīvē”). Ingas Misānes-Grasbergas jaunieceltā bērnudārza vadītāja Sabīne pieredzes trūkuma un centības dēļ tiek soli pa solim sagrauta: jo vairāk pūlas, jo sliktāki rezultāti. Vieglāk šādā sistēmā darboties spēj “parastie” darbinieki (viņiem nav ko zaudēt): Aināra Ančevska pavārs Staņislavs, Daces Bonātes medmāsa Aija, Sanitas Paulas metodiķe Gunita, kura gan līdzīgi kā Sabīne (kolektīva pierunāta – “kurš gan cits, ja ne tu”) iekrīt piespiedu karjeras viltīgajās lamatās. Zīmīgs ir Daigas Gaismiņas saimniecības pārzines Elitas tēls: labāk būt amatu ziņā otrajai, ne pirmajai, jo tā ir “mierīgāk” un, kā izrādās, laimīgāk.
Režisore Ināra Slucka iestudējusi izrādi, kas liek iedziļināties principiāli svarīgos jautājumos, tādos notikumos, kuri katrs atsevišķi var šķist sīki, tomēr kopumā rada sava veida kritisko masu, lai gribētos panākt izmaiņas. Izrāde, cerams, sekmēs izpratni par procesiem, kurus daudzi negrib piedzīvot. Varbūt iespējams pāriet no “viss ir slikti” uz “ko es varu darīt, lai būtu labāk”? Tomēr tas, vai patiešām ieskatīsimies šo problēmu būtībā, protams, ir atkarīgs no katra paša vēlmēm un neatlaidības.
UZZIŅA
Māris Bērziņš, “Aizliegtais pianīns”, iestudējums Nacionālajā teātrī
Režisore Ināra Slucka, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Marija Ulmane, muzikālā noformējuma autors un skaņu dizainers Olivers Tarvids, kustību horeogrāfe Elīna Gaitjukeviča, kostīmu asistente Inese Eglīte, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks Toms Zeļģis, Ināras Sluckas dramatizējums, producents Rihards Gāle.
Lomās: Dita Lūriņa, Normunds Laizāns, Sanita Paula, Inga Misāne-Grasberga, Ance Kukule-Sniķere, Daiga Gaismiņa, Dace Bonāte, Ainārs Ančevskis vai Mārtiņš Egliens, Evija Krūze, Ieva Aniņa u. c.
Nākamās izrādes: 29. septembrī, 6., 25. oktobrī.
