Juris Lorencs: Maidana revolūcijai – pieci gadi 1
Novembra beigās Ukrainas nekustamo īpašumu tirdzniecības portālos parādījās interesants piedāvājums – par 1,3 miljoniem ASV dolāru tiek pārdota grezna piepilsētas villa. Apdzīvojamā platība – 850 kvadrātmetri. Anonīmais pārdevējs to raksturo kā ēku “ar apsildāmu Itālijas marmora grīdu”, bet apkārtējā dārzā esot “daudz eksotisku koku”.
Patiesībā skaistu ēku Kijevas apkārtnē netrūkst. Un tomēr tieši šī ir visai neparasta. Pēc publicētajām fotogrāfijām žurnālisti izokšķerējuši, ka tā ir Kijevas Alu klostera (šī svētvieta atrodas Maskavas patriarhāta pārziņā) arhimandrīta, metropolīta Pāvela ārpilsētas rezidence.
Izrādās – cilvēks, kuram vajadzētu dzīvot askētiski kā mūkam, par ticīgo saziedoto naudu savām vajadzībām uzcēlis īstu pili.
Medijos izskan salīdzinājumi ar gāztā, uz Krieviju aizbēgušā prezidenta Viktora Janukoviča rezidenci, kas tagad pārvērsta par muzeju, un viņa “ikonu” – maizes klaipa formā izlieto zelta stieni.
Sludinājuma parādīšanās sakrita ar Maidana revolūcijas piecu gadu jubileju. Kas tad bija Maidana revolūcija? Kā tās iemeslu dažkārt min Eiropas Savienības samitu, kas notika 2013. gada 28. un 29. novembrī Viļņā, Janukoviča atteikšanos parakstīt Ukrainas asociācijas līgumu ar ES. Patiesība Maidana cēloņi bija krietni piezemētāki. Tās nebija tikai prasības pēc “eiropeiskajām vērtībām” – demokrātijas, tiesiskuma, cilvēka tiesībām, minoritāšu respektēšanas.
Vidusmēra ukrainim šie jēdzieni joprojām ir visai abstrakti. Mani personīgie vērojumi Ukrainā, kur esmu bieži viesojies gan pirms, gan pēc Maidana, daudzās sarunas ar cilvēkiem liecina, ka revolūcijas pamatā patiesībā bija četras pavisam vienkāršas lietas – sociālās netaisnības izjūta, nacionālā atmoda, demogrāfiskās izmaiņas un preses brīvība.
Pirmkārt, plaisa starp vienkāršo tautu un “tiem tur augšā” (oligarhiem, korumpētiem ierēdņiem, policistiem, tiesnešiem, politiķiem utt.) bija izveidojusies pārāk liela. Otrkārt, 23 gadus ilgā atrašanās neatkarīgā Ukrainas valstī beidzot bija atmodinājusi tās iedzīvotājos “ukrainiskuma” apziņu.
Kas nav saprotams daudziem latviešiem – ka nacionālā atmoda Ukrainā notiek arī krievvalodīgajā vidē.
Cilvēki, kuri tikai “pēc pases” skaitījās ukraiņi, bet ģimenē runāja (un daudzi to turpina darīt vēl šodien) krieviski, pamazām sāka atcerēties savas saknes. Daži no viņiem izrādījās pat lielāki patrioti nekā bieži piesauktie “benderovci” no Ukrainas rietumiem. Acīmredzot te ir darīšana ar kādu zemapziņas fenomenu, savdabīgu “grēku izpirkšanu”, cenšanos būt “lielākam katolim par pašu pāvestu”.
Treškārt, savu lomu sāka spēlēt demogrāfija. Izaugusi trīsdesmitgadnieku paaudze, kas vispār neatceras Padomju Savienību. Pašreizējie četrdesmitgadnieki nekad nav dienējuši padomju armijā. Šie cilvēki vairs nesajūt personīgu emocionālu saistību ar Krieviju, atgādinājumi par vienoto “krievu pasauli” viņiem šķiet nesaprotami, pat kaitinoši. Un, visbeidzot, ceturtkārt – lai cik slikta arī būtu bijusi Janukoviča valdīšana, Ukrainā tomēr pastāvēja brīva prese, nemaz nerunājot par internetu un sociālajiem tīkliem. Šo četru faktoru savienojums, to savstarpējā mijiedarbība tad arī radīja Ukrainas revolūciju jeb Maidanu. Process, kas patiesībā turpinās vēl šodien.
Bet kāpēc sludinājums par metropolīta rezidences pārdošanu parādījies tieši tagad? Iespējams, šo rosīšanos būs veicinājusi nu jau nenovēršamā Ukrainas neatkarīgās pareizticīgās baznīcas izveide. Kas zina, varbūt tiek gatavots “rezerves lidlauks”, tagad jau Krievzemes plašumos. Bet arī Krievijā var pienākt brīdis, kad cilvēki pārstās ticēt greznās pilīs dzīvojošiem mūkiem.
Tie, kuri labi pazīst gan Krieviju, gan Ukrainu, piekritīs, ka patiesībā savā mentalitātē un vērtību izpratnē krievi un ukraiņi ir visai līdzīgi. Bet tas nozīmē, ka pārmaiņas Krievijā var atnest tādi paši faktori kā Ukrainā. Pirmie vēstneši gaisā jau virmo. Ja palasa Krievijas neatkarīgos medijus, turklāt sākot no liberāliem līdz pat galēji kreisiem vai lielkrievu nacionālismu sludinošiem, tajos jūtama vilšanās, neapmierinātība, pat niknums ar valstī notiekošo. Izrādās, ka televizors nevar aizstāt ledusskapi.
Un tomēr starp krieviem un ukraiņiem ir viena būtiska atšķirība, un tā ir krieviem piemītošā impēriskā apziņa.
Bet laiks daudz ko var mainīt. Arī Krievijā izaugusi paaudze, kurai žēlabas par padomju impērijas sabrukumu ir svešas un nesaprotamas. Cerams, ka krievu tautas nacionālā atmoda (kas ir tikai laika jautājums) nesīs apskaidrību – nesalīdzināmi svarīgāka par pasaules lāpīšanu un iedomātas laimes nešanu citiem ir pašiem savas zemes sakārtošana.
