Mahatedžs un viņa mīļotā . Viņš apprecēja meiteni ratiņkrēslā 1
MAKSIMS VOLODINS (Mahatedžs) ir terapeits, izglītību guvis Indijā. Viņa skats uz dzīvi ir citāds nekā vairākumam. Glancētajos žurnālos skaidri un gaiši teikts, ka sievietei jābūt kā supermodelei, par veselības problēmām vispār nav runas. Bet Maksims pirms septiņiem gadiem apprecēja meiteni ratiņkrēslā. Lūk, viņa stāsts.
Bijām pazīstami tā – sveiki, sveiki – līmenī. Viņa studēja, bija laba tenisiste, gribēja iekļūt Latvijas izlasē. Bet autoavārija šai iecerei pārvilka svītru. Biju Indijā, kad uzzināju – Karīna atrodas uz dzīvības un nāves robežas un nav zināms, vai izdzīvos. Guļ Stradiņa slimnīcas reanimācijā. Pēc nedēļas atlidoju uz Rīgu un devos uz slimnīcu. Situācija smaga. Viņa jau bija laukā no komas un operēta. Mamma un visi tuvinieki ļoti pārdzīvoja. Man viņu bija žēl, domāju ņemt situāciju savās rokās. Daudz laika pavadīju slimnīcā, mierinādams Karīnas mammu un palīdzēdams, kā vien spēju.
Pēc operācijas Karīna nāca pie samaņas. Bijām tikai paziņas, bet tad iedraudzējāmies. Man bija jābrauc atpakaļ uz Indiju turpināt studijas. Savā augstskolā ārstu konsilijam parādīju Karīnas rentgena uzņēmumus, medicīniskos izrakstus un jautāju, ko viņi no Indijas ārstu skatpunkta iesaka darīt.
Meklēju Indijā klīnikas, kur būtu iespējams veikt labu rehabilitāciju, fizioterapiju. Atradu. Karīna, būdama ratiņkrēslā, ar lidmašīnu atkļuva uz Indiju. Nedēļu pabiju viņai blakus klīnikā, tad braucu turpināt mācības. Fizioterapijai bija labi panākumi, un pēc mēneša viņa atgriezās mājās. Arī es atbraucu uz Rīgu, un mēs turpinājām draudzēties. Sapratu, ka vēlos viņu apprecēt, jo esmu iemīlējies. Es atļāvu tam notikt, tas ir normāli, brīnišķīgi. Vai viņa arī iemīlējās? Teica, ka jā. Es nevaru atbildēt cita cilvēka vietā. Īpašs mirklis? Nē, tas viss veidojās dabiski un pakāpeniski, bet kādā brīdī savas jūtas un emocijas sāku arī apzināties. Dzīvojām kopā līdz nākamajai vasarai. Tad svinējām kāzas Jūrmalas dzimtsarakstu birojā. Karīna bija tik skaista! Viņai bija brīnišķīga līgavas kleita. Jā, viņa bija ratiņkrēslā. Pēc pusgada Indijā rīkojām otras kāzas indiešu garā. Vai Karīna kādreiz staigās? Visticamāk, ka ne. Tolaik operāciju veica par vēlu, jo autoavārija nenotika Latvijā. Karīna kopā ar draugiem brauca uz Melno jūru. Netālu no Tulas viņu auto pakļuva zem “KamAZ”. Kādu laiku valdīja haoss – citas valsts auto, citas valsts pilsoņi, kāda ir apdrošināšana, kas brauks pakaļ, kas evakuēs? Tikmēr Karīna ar lauztu kaklu un mugurkaulu ilgi gulēja vietējā traumu punkta koridorā uz nestuvēm. Viņai iešļircināja morfiju, lai, nākot pie samaņas, nejustu sāpes. Patiesībā uzreiz bija jābūt klāt helikopteram, jo muguras smadzenes ir smalka lieta un nedrīkst zaudēt ne mirkli, operācija vajadzīga nekavējoties. Kad beidzot Karīnu ar ātrās palīdzības auto atveda uz Stradiņu slimnīcu, vēl bija jāgaida, kamēr viņa atgūst samaņu, lai varētu operēt. Bija pagājis daudz laika, un muguras smadzenēs bija sākušies neatgriezeniski procesi. Daži profesori spriež, ka muguras smadzeņu funkcijas ar laiku var atjaunoties, citi domā, ka cerību nav.
Dzīvojam un viss. Tāda ir situācija. Ne laba, ne slikta. Smagums? Nē, jo es Karīnu izvēlējos labprātīgi. Es taču apzinājos.
Daudzi manas dzīves gadi, arī izglītība ir mainījusi manu skatījumu uz lietām, to, kā raugos uz pasauli. Tas notika nemanāmi, lēnām. Katru dienu jau to nejūti, bet pēc mēneša, gada, trim saproti, ka esi jau tik tālu “aizbraucis” – vērtības, akcenti tik ļoti mainījušies…. Saproti, ka esi tas pats cilvēks, tajā paša ķermenī, ar to pašu pasi, bet tev ir gluži cits skats uz dzīvi, uz to, kas ir galvenais. Būtiska ir cilvēka personība, tāda uztvere, manuprāt, ir dziļāka un labāka. Protams, arī cilvēka ķermenis, bet pirmkārt cilvēka psihiskās izpausmes. Es iemīlējos vispirms Karīnas raksturā, īpašajā veidā, kā viņa reaģē uz notiekošo, viņas emocijās… Karīna jau dažkārt smejas, ka viņas draudzenes var staigāt, bet problēmu viņām ir tikpat daudz kā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Karīna savu situāciju ir pieņēmusi, bet nav ar to samierinājusies. Viņa ir spēcīgs, jauns cilvēks, un viņas iekšējā cīņa nav beigusies, cerība kādreiz atkal staigāt nav zudusi. Jāapbrīno viņas gara spēks – pastāvīgi cieš sāpes, taču nelieto medikamentus, jo citādi var zust saikne starp nerviem. Es un mana sāpe – mēs dzīvojam kopā, Karīna saka. Reizēm viņai ir ļoti smagi, īpaši pirms laika maiņām. Kā zināju, ka izturēšu? Nē, to gan nezinu, es esmu parasts cilvēks, nevis supervaronis. Lūk, šodien nesalūzu, nezinu, kas notiks rīt. Humānisms? To redzēju kopš dzimšanas. Tēvs gāja jūrā, māte strādāja, tāpēc mani audzināja tantes.
Daudzās vidēs dzīvodams, redzēju, kā ļaudis cits citam palīdz un ar kādu sirsnību un uzmanību viens pret otru izturas. Ne reizi nedzirdēju bāršanos, lamāšanos, nekad neesmu redzējis tēvu piedzērušos, neesmu dzirdējis nevienu rupju vārdu.
Tēvs ir dzimis latviešu ciemā Baškīrijā. Tēva senči no Vācijas ieceļoja Mazirbē. Kad Krievijas cariene Katrīna Baškīrijā solīja labu zemi, daudzas Mazirbes ģimenes pārcēlās turp, tur arī tēvs 1931. gadā piedzima. 1937. gadā latviešu iznīcināšanas laikā ģimene mainīja uzvārdu, citādi es tagad būtu Krastiņš. Manas mammas dzimtā puse ir Vladivostoka. Vecāki vienmēr ir mani atbalstījuši ikvienā solī. Arī par laulībām ar Karīnu priecājās. Karīna pēc autoavārijas saņēmās un pabeidza uzņēmējdarbības studijas. Viņa labi zīmē, fotografē, skaisti raksta, dzied, viņai ir laba gaume, labi saprotas gan ar pieaugušajiem, gan bērniem, un bērni mīl viņu. Arī mums var būt bērni. Es Mahatedža vārdu guvu 1990. gadu sākumā, kad biju aizrāvies ar indiešu kultūru, bet Karīnu Indijā nodēvēja par Karūna Mai – žēlsirdīgā māte. Daudz strādāju arī Lietuvā, kad lietuvieši izdzird vārdu Karūna, uzreiz atplaukst smaidā.
Latvijā par cilvēkiem ratiņkrēslos netiek daudz domāts. Bet Indijas kultūrā ir cits redzējums. Ar Karīnu ratiņkrēslā esam bijuši Himalajos, kur citi pat kājām ejot netiek. Pāri upēm pa paceļamajiem tiltiem… Kad indieši to redz, domā, ka Karīna ir svētā, ja reiz ar lauztu mugurkaulu turp atbraukusi.
Dzīvojam Rīgā, te ir mana ajūrvēdiskā ārstu prakse un Karīna palīdz manā darbā. Es viņu stumju ratiņos. Un viņas acīm redzu, kāda ir sabiedrības attieksme.
