Olu krāsošana – maģisks rituāls 0
Olu krāsošana ir mazliet maģisks rituāls, kas atklāj gan tautas, gan katra cilvēka mākslas izjūtu, gaumi un talantu. Turklāt nekad nebūs divas vienādi krāsotas olas.
Neatkārtojamība
Lieldienās pagāniskais latvietis cenšas ievērot vairākus rituālus. Sagaida saullēktu, jo tad notiek īpašs enerģijas apmaiņas process – ar dabu, Visumu, vienam ar otru; nomazgā muti strautā, lai neietu mazumā skaistums, veselība un lai modinātu radošo garu; ar pūpolu zariem maigi noper ģimenes locekļus, lai veselība iekšā, slimība ārā. Lieldienās būtiskas arī visas darbības saistībā ar auglības simbolu – olām. Tās krāso, ripina, dāvina, ar tām mainās, dod par šūpošanu, izmanto zīlēšanai un spēlēm. Ar tām sitas – kam stiprāka, tas ilgāk dzīvos un būs laimīgāks.
Mūsu senčiem nebija ķīmisko krāsu, tāpēc viņi olas krāsoja ar dabas materiāliem: sīpolu un alkšņu mizām, bērzu lapām, kumelītēm, mētrām, zaļām sūnām, rudzu zelmeni un vēl daudz ko citu. Tie, kam tuvs viss dabiskais, tā rīkojas arī šodien.
Daudz variantu
Lai olas nokrāsotu vienā tonī, lapas, mizas, tējas berzumus, zariņus u.c. katliņā savāra, izkāš un siltā (nevis karstā) šķidrumā liek olas. Vāra aptuveni 10 minūtes. Novārītās liek bļodā ar aukstu ūdeni. Var arī olas vispirms izvārīt un tad likt karstajā novārījumā, lai nokrāsojas. Pirms krāsošanas uz tām ar sveci vai vaska krītiņu var kaut ko uzzīmēt vai uzrakstīt vārdus.
Skaisti brūnas dabū, ja olas pirms vārīšanas apslapina ūdenī un uzlipina gaišākas un tumšākas sīpolu mizas, aptin ar baltu lupatiņu vai marli, cieši nosien un vāra tīrā ūdenī.
Glīti izskatās, ja izmanto putraimus. Saslapētas olas apvārta putraimos, ietin lupatiņā, cieši nosien un vāra sīpolu vai citā krāsošanas šķidrumā. Kur čaumalai piespiedīsies putraims, tur ola balta, bet pārējās vietās – brūnā, pelēkā vai zaļā tonī.
Skaisti raksti veidosies, ja olu samitrina un pieliek sīkus ziediņus vai lapiņas – sniegpulkstenītes, prīmulas, sniega rozes, zemeņu, bērzu un pētersīļu lapiņas, putraimus, sausas sīpolu mizas, ietin marlē un vāra sīpolu mizās.
Var arī olas pirms krāsošanas stingri nosiet ar kokvilnas vai lina diegu, iegūstot gaišu svītru tīklojumu.
Ja olas tin marlē vai audumā kopā ar zaļumiem, šabloniem vai ko citu, tās pēc vārīšanas neiztin 10 minūtes, lai vairāk izceltos krāsojums.
Krāsu palete
Krāsojot olas, visplašāk izmantotais dabas materiāls ir sīpolu mizas, jo tās nekad nepieviļ, vienmēr piešķir niansētu un skaistu toni.
Sīpolu mizās olas nokrāsojas tumši dzeltenā līdz tumši brūnā tonī. Brūnums kļūst vēl spilgtāks, ja pie sīpolu mizām pieliek kafijas biezumus. Ja grib oranži dzeltenu toni, olu izvāra tīrā ūdenī un tikai tad ievieto sīpolu mizu novārījumā, kurā patur ne pārāk ilgi.
Alkšņu mizas olas ietonē brūni iesarkanas, bet pumpuri – brūnas.
Kumelītes un bērzu lapas piešķir maigi dzeltenu toni.
Mētras un sūnas olu čaumalu padara dzelteni zaļu.
Kliņģerīšu ziedos krāsotas olas ir silti dzeltenas.
Sarkano kāpostu novārījums padara olas violetas. Lapas tikai iepriekš jāsakapā, jāaplej ar galda etiķi un nakti jāpatur.
Melleņu ievārījums vai sula nokrāso tumši zilā vai pat gandrīz melnā krāsā. Ja olām apliek sausas sīpolu mizas, ietin marlē un vāra melleņu novārījumā, iegūst ļoti skaistu dzelteni zilu krāsu.
Biešu sulā olas kļūst sarkani pelēcīgas. Bietes iepriekš izvāra, sarīvē, liek ūdenī, pielej etiķi un tad iegremdē olas.
Aroniju sula olas nokrāso rozā vai violetas. (Tāds pats tonis ir no avenēm un sarkanajiem sīpoliem.) Uzvāra puslitru aroniju sulas, ievieto tikko izvārītas olas un atstāj uz pāris stundām. Var pietīt klāt veselas aronijas, ja tās ir saldētavā.
Upenes (saldētas vai ievārījums) olas padara pelēkzilas vai violetas. Ogas vai ievārījumu liek katlā, pielej ūdeni un olas vāra 10 minūtes. Ļauj, lai ievelkas vēl vismaz 10 minūtes.
Kurkuma rada izteikti dzeltenu toni. Pēc vārīšanas olas noskalo aukstā ūdenī un liek atpakaļ kurkumas novārījumā (3 ēdamkarotes garšvielas puslitrā ūdens) vēl uz pāris stundām, lai krāsa ievelkas.
Karkadē tējas novārījumā olas iekrāsojas sarkanīgas.
Karijs piešķir dzeltenīgi rudu krāsu.
1. Lai tiktu pie krāšņām olām, vajag pavisam nedaudz – sīpolu mizas, putraimus, kaltētu ziedu galviņas (šajā gadījumā – rudzupuķes), marles gabaliņu, vilnas dzīparus.
2. Lai būtu dažādi raksti un ornamenti, olas var ietīt marlē vai no marles pagatavot maisiņu ar vīli, jo marles mezgls nav glīts. Apkārt olai liek putraimus, lapiņas, ziediņus un smildziņas.
3. Kad krāsojamais materiāls pievienots, marli rūpīgi nosien.
4. Brīvdabas muzejā Lielās dienas pasākumā olas vārīja lielos čuguna katlos uz dzīvas uguns. Lai nepazaudētu savējo, olu piesēja stibiņas galā un iemērca podā. Savdabīgs makšķerkāts, kur uz āķa ir ola, nevis zivs.
5. Kad ola izņemta no katla, pienāk pats interesantākais mirklis – satikšanās aci pret aci ar pašradīto mākslas darbu.
KONSULTĒJUSI ETNOGRĀFE UN VIDES GIDE INDRA ČEKSTERE
