Maģiskais pagalms 0
Īstums. Kādu spēku un skaistumu tas dod! Katru dienu savās mājās “Sēliešos” par to priecājas Grasmaņu ģimene – Monta, “Tautastērpu centra Senā klēts” vadītāja, Ansis, “Swedbank” finanšu pārvaldes vadītājs, un viņu meitiņas Dārta, Laura un Nora. Ir godam attaisnojusies ģimenes vēlme atjaunot laikazoba skartās ēkas, saglabāt, kas glābjams, un vajadzīgo piecelt klāt, nejaucot senās sētas ritmu.
Dodoties pa ceļu lejā, pretim raugās mīlīgu, nelielu ēku grupa – pirtiņa, šķūnis un māja ar skaistu verandu kā brošu uz krūtīm. Pagalmā pārņem miers, pasargātības un saskaņas sajūta. Apkārt diži ozoli, liepa, egles…
– Jā, tieši pagalms mūs ar Ansi 2003. gada vasarā apbūra. Ciemojāmies blakus mājā pie draugiem un ienācām arī “Sēliešu” sētā. Lai gan zeme un bēdīga paskata ēkas bija lemtas pārdošanai, tomēr pagalms bija izpļauts. Kad uzzinājām, ka ēkas paredzēts nojaukt, nospriedām – pērkam un glābjam tās! – pēkšņo lēmumu atceras Monta. – Gan draugi, gan vairāki būvnieki ieteica nepūlēties ar ēku atjaunošanu, bet tad taču zustu laika gars, sētas rimtais miers un proporcijas!
Pāris gadus domājuši, ko iesākt.
Senā māja ir neliela, to cēlis plostnieks Hermanis, kurš īstu plašumu izbaudīja uz Daugavas. Bet mūsdienu ģimenei vajadzīgs lielāks un ērtāks mājoklis. Tālab nolēmuši celt vēl vienu māju klāt.
Nu bijis jāmeklē arhitekts, kam patīk un ir pa spēkam atjaunot veco un to prasmīgi savienot ar jauno.
Arhitekte Liene Griezīte vispirms pamatīgi iztaujājusi Montu un Ansi, lai saprastu, kas patīk, kāda ir ģimenes dienaskārtība. Jautāja, vai “Sēliešos” dzīvos arī ziemā.
– Šis jautājums bija negaidīts mums pašiem. Un tas mainīja mūsu dzīvi. Nospriedām, ka Rīga nav tālu, uz darbu var izbraukāt. Un nu jau trešo gadu no Rīgas centra iedzīvotājiem esam kļuvuši par daugmaliešiem, – smaida Monta un atceras “Sēliešu” atjaunošanas sākumu. – Mums nebija jāsteidzas. Tas patika arhitektēm. Liene Griezīte pieaicināja talkā kolēģi Agnesi Putnu, un lēni un prātīgi, sadarbojoties ar mums un būvniekiem, tapa projekts. Darbi noritēja vēl pāris gadus. Mūsdienu meistari izmantoja seno amata brāļu knifus, piemēram, starp mājas pamatiem un guļbaļķu kroni ieklāja bērza tāsis.
Omulībā nepārspējams ir senās ēkas iekštelpu jaunais veidols. Lielās telpas siltā sirds ir krāšņu grupa – malkas plīts ar elektrisko plīti, maizes krāsns, kamīns. Bet lielākais “Sēliešu” pārsteigums – jaunā, lielā māja, ienākot sētā, nav pamanāma. Tā prasmīgi novietota nogāzē. Jaunā, laikmetīgā māja ir plaša un gaiša. Vietas pietiek gan guļamistabām, gan kabinetam, meiteņu dauzīšanās istabai, veļas istabai, tehniskajai telpai ar siltumsūkni…
Pārējām ēkām sākusies otrā elpa – pirtiņa pārtapusi viesu mājā, šķūnis – garāžā, kūts – gan zālē svinībām, gan seno lietu glabāšanai. Tās gaida rindā uz restaurēšanu, lai mājīgi iedzīvotos kādā telpā. Aplūkojot fotoattēlos, kādas bija “Sēliešu” ēkas 2003. gadā, jāapbrīno Grasmaņu ģimene par drosmi un apņēmību nelaist zudībā reiz skaistu sētu, arhitekti un būvnieki, kas radījuši šo skaistumu. Tas tik labi iekļaujas gan Latvijas ainavā, gan latvieša sirdī.
Uzziņa • Arhitektūra: Agnese Putna, Liene Griezīte • Interjers, iebūvēto mēbeļu dizains: Agnese Putna • Celtniecība, montāža, apdare: ģenerāluzņēmējs “Dziedrs” • Restaurācija: “Dziedrs”, “Latviešu māja” • Būvkonstrukcijas: Juris Rēdlihs un “Dziedrs” • Koka logi, durvis: “Kāpieni” • Mūrniecība: Ojārs Grāvis, “Dzirnkalns” • Galdniecības darbi: Dzintars Pļavnieks • Metāla izstrādājumi: “MD.Metāls” • Apkure, vēdināšana, kanalizācijas projekti: Arnis Jākobsons, “AJ projekts” • Ventilācija: “4winds” • Elektrība: “Lošķi”
|
