Magdalēnas Gekas vijole un Jura Žvikova klavieres. Armands Znotiņš recenzē jaunākos mūzikas notikumus 4
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunās mūzikas festivāls “Arēna” 2022. gada 23. oktobrī klausītājus atkal sagaidījis Reformātu baznīcā. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem festivāla gadiem šoreiz koncerta formāts nedaudz atšķirīgs – nosacīti klasiskā pirmā daļa veltīta vienai tēmai, tad klausītāji ievelk elpu, un pēc pārtraukuma otrā daļa norit neakadēmiskākās noskaņās.
Tātad – vispirms Magdalēna Geka, gan kā solovijolniece, gan ansamblī ar savu vienaudzi japāņu pianistu Kišinu Nagai programmā “Līdz Budapeštai un atpakaļ”. Pēc tam pavisam kas cits – Kārļa Auziņa un Riharda Plešanova duets ar pieteikumu “Klusā daba”; arī šeit sakrīt atskaņotāju dzimšanas gadi, un jaunās idejās ieinteresētai publikai labi zināmais saksofonists tagad rosinājis arī klasiskajā skaņumākslā trenēto pianistu doties laikmetīgā džeza un improvizētās mūzikas sfērā.
Vienlaikus šis koncerts saistās arī ar citiem veselā tīklojumā, tādējādi parādot Latvijas mūzikas ainas bagātīgumu un pašreizējās aktualitātes. Vispirms jau – Latvijas vijolnieku priekšnesumu trajektorija. 14. oktobrī – Daniils Bulajevs, 16. oktobrī – Baiba Skride, 17. oktobrī – Kristīne Balanas, 23. oktobrī – Magdalēna Geka.
Katrreiz kaut kas jauns un atcerēšanās vērts. Tas arī uzreiz lika atminēties, ka viens no pēdējiem pagājušā gada koncertiem notika tieši ar Magdalēnas Gekas līdzdalību – toreiz skanēja Santas Ratnieces opuss “Mirdzums” un Bēlas Bartoka cikls “Kontrasti”, bet tagad – Bartoka Pirmā sonāte vijolei un klavierēm kopā ar Evijas Skuķes jaundarbu.
Un te savukārt vēl viena muzikālo atmiņu arka – 2021. gada festivālā “Arēna” izskanēja Evijas Skuķes “Solastalgia”, nesen “Skaņu mežā” – cikls “Sievietība”, turpretī tagad – pirmatskaņojums opusam “About Bela”. Protams, tā vis nav nekāda “Mākoņaitiņa” soprānam un klavierēm (lai gan arī šo komponistes partitūru derētu nodziedāt un nospēlēt atkal), šeit tomēr ir skats uz Bartoku un Ligeti, un jaunākais Evijas Skuķes veikums uzlūkojams kā mazāk radikāls salīdzinājumā ar “Sievietības” un “Solastalgia” skaņurakstu un koncepciju.
Precīzs muzikālās dramaturģijas zīmējums, trāpīgi tematiskā materiāla izvedumi – un par Magdalēnas Gekas un Kišina Nagai interpretāciju varēja justies gandarīta gan autore, gan klausītāji.
Klāt vēl divas citas jaunatklāsmes līdz ar mērķtiecīgu ielūkošanos avangarda kompleksitātēs – Pētera Etveša skaņdarbi “A Call” un “Para Paloma” vijolei solo. Tomēr par 23. oktobra programmas smaguma centru kļuva Bartoka Pirmā sonāte vijolei un klavierēm, kuras atskaņojums atgādināja par vairākiem citiem komponista partitūru lasījumiem nesenā pagātnē.
Visi šie priekšnesumi bijuši patiešām veiksmīgi, taču Magdalēnas Gekas uzstāšanās to vidū vienalga izceļas kā interpretācijas meistardarbs – vijolnieces spēle saistīja ar tembrālu izteiksmīgumu un nepārejošu emocionālas enerģijas klātbūtni, arī paši sarežģītākie skaņdarba parametri tika atveidoti ar mākslinieciskā vēstījuma loģiku, bet saspēlē ar Kišinu Nagai atklājās gan abu mūziķu virtuozitāte, gan viņu sapratne par Bartoka sonātes tēlu un ideju dziļumu.
Jāpiebilst, ka izteiksmes bagātības un daudzdimensionalitātes netrūka arī koncerta otrajā daļā dzirdamajā saksofonista Kārļa Auziņa un pianista Riharda Plešanova duetā. Muzicējot ar frīdžezu un brīvo improvizāciju saistītā skaņutelpā, abi mākslinieki izvērstā priekšnesuma gaitai prata piešķirt arī spriegākus akcentus un kontrastainus vaibstus; tenora un soprāna saksofona tembri izgaismojās daudzveidīgās intonācijās, kam teicami atbilda gamelānam vai, vēl jo vairāk, zvaniem līdzīgais sagatavoto klavieru skanējums.
Kur varētu būt rodama atslēga programmas “Klusā daba” uztverei? Pirmām kārtām, protams, Kārļa Auziņa iepriekšējā sadarbībā ar Matīsu Čudaru un Ivaru Arutjunjanu. Tālāk – vēl jo radikālākajā saksofonistu Arvīda Kazlauska un Ļuda Mockūna dubultalbumā “Purvs”.
Taču, iespējams, vistiešākā tuvība te būtu ar Olafa Stumbra dzejoļu krājumu “Mitrā daba ar ūpjiem” – par to aicināja domāt gan vispārējā muzikāli poētiskā mentalitāte, gan noskaņu un raksturu gamma, gan arī aiz Reformātu baznīcas sienām jūtamā rudens atmosfēra.
Jaunās mūzikas festivāls “Arēna” sācies, “Rudens kamermūzikas festivāls” noslēdzies, un 20. oktobrī Spīķeru koncertzālē izskanēja programma, kura tikpat labi varēja būt iekļauta arī festivālā “Arēna” – pianista Jura Žvikova koncerts “Made in California”. Konceptuāli veidots priekšnesums ar daudzām paralēlēm, līdzībām, sabalsojumiem, kontrastiem (un Juris Žvikovs par to pats arī stāstīja), un šeit tikai būtiskākie pieturas punkti. Pirmā nozīmīgā kvalitāte – pianista harisma un profesionālā meistarība.
Tās, protams, bija nepieciešamas, lai neapmulstu Džona Adamsa opusa “Amerikāņu gaviles” virtuozajos ritma un faktūru salikumos, taču turpat nācās nodrošināt arī muzikālās domas ritējuma integritāti Adamsa partitūras “Ķīnas vārti”, Džordža Kramba “Mazās Ziemassvētku svītas A. D. 1979” un Džona Keidža skaņdarba “Sapnis” mistiskajās meditācijās. Tātad – ne tikai klāsteri, spriedze un dinamika, bet arī liriskas un metafiziskas apceres līdz ar saudzīgiem pieskārieniem sagatavoto klavieru taustiņiem un stīgām.
Otrā nozīmīgā kvalitāte – repertuāra izvēle. Juris Žvikovs atgādina par mūzikas vēsturi. Tādēļ arī Henrija Kauela miniatūras “Gaviles”, “Manaunauna plūdi”, “Draudzīga saruna”, “Peldošs”, “Banši”, “Dusmu deja” un “Eola arfa” kā pirmie piemēri 20. gadsimta klaviermūzikas atradumiem un atklājumiem. Žvikovs regulāri atgriežas pie Džona Keidža daiļrades – viņš spēlējis ciklu “Sonātes un interlūdijas”, tagad arī “Bakhanālija”, arī “Sapnis”, līdz loģisks noslēgums pienāk ar trijdaļu ciklu 4’33’’.
Un tieši šīs interpretācijas laikā nebija dzirdams neviens no publikas parasti radītajiem trokšņiem – vienīgi klusināta transporta švīkoņa ārpus koncertzāles. Kas saplūda ar pēdējo atgādinājumu – Latvijā joprojām nav iestudēta neviena no Džona Adamsa operām. Vismaz opera “Niksons Ķīnā” izklausās tikpat aktuāli kā trīsdesmit piecus gadus senā pagātnē.
