Made ūdenstornī: Terzenu kaķenes glābšana + vērtīgi padomi, ja pazudis mīļdzīvnieks 0
Torīt Made uz brokastīm neatnāca. “Nav laba zīme,” nodomāja viņas saimniece Dace Terzena, jo parasti pēc nakts pastaigām kaķene mundri iemetas virtuvē pie savas kraukšķu bļodiņas. Ka nu tikai… bija bail pat padomāt, ka noticis nelaimes gadījums kā pirms pāris gadiem ar runci Mango.
Vēl tagad acu priekšā rudā nelaimes čupiņa, kuru viņa pamanīja automobiļa spogulī, iebraucot tuvējā benzīntankā. Skaistais kaķis gulēja bez dzīvības grāvmalē. Ka nu tikai… Pārņēma kauna un vainas sajūta, ka atkal nav spējusi nosargāt savu mīluli.
Ko var zināt, kā būtu beigusies Mades dzīve, ja ne enerģiskā kolēģe Dace Deksne, kas ar pieredzējušas dzīvnieku glābējas krampi ķērās pie zvanīšanas vispirms uz tuvējo patversmi un pašvaldības policiju. Ziņa par kaķenes pazušanu apskrēja visas iespējamās tīmekļa vietnes. Atlika gaidīt.
Kāds pamanīja kaķi
Patversmē “Mežavairogi” diena sākās kā parasti. Palīgos bija atbraucis brīvprātīgais Māris Noviks un kā parasti vienu pēc otra iztīrīja suņu mītnes vietas. Uz patversmi viņu bija atvedusi nejaušība – Smiltenes tehnikumā, kur studējis par veterināra asistentu, iepazinies ar “Mežavairogu” vadītāju Danutu Priedi.
Vārds pa vārdam un drīz vien savas brīvdienas un atvaļinājumu no dienesta Nacionālajos bruņotajos spēkos seržants pavadījis šeit, vedis suņus pastaigās, sācis mācīties par kinologu.
“Māri, jābrauc glābt kaķi!” Uz patversmi bija piezvanījuši no Ķekavas pašvaldības policijas, ka videonovērošanas kamerā, kas izvietota uz Odukalna ūdenstorņa, redzams dzīvnieks. Tiesa, policijas saņemto ziņojumu grāmatā bija ierakstīts, ka Madi pamanījis aculiecinieks, un viņš arī piezvanījis uz patversmi.
Māris devās ceļā ar savu busiņu, pie ūdenstorņa jau gaidīja cilvēki, kas atslēdza durvis. Garš bija kāpiens tornī, pa ceļam viņš vēl pārlika prātā, ko darīt, lai kustonis, Dievs nedod, izbailēs nenokrīt no balkona.
Dzīvnieki parasti satrūkstas no silueta – jo lielāks, jo tas šķiet draudīgāks. Kad glābējs ieraudzīja Madi tupam ierāvušos pašā balkona stūrī, saprata, ka izredzes dzīvnieku nocelt no platformas sveiku un veselu ir puse uz pusi.
Tikai lēnām un uzmanīgi – viņš nodomāja, nometies četrrāpus un lēnām virzoties uz kaķa pusi. Made blenza vīrietī kā sastingusi. Ar drošu tvērienu jāsagrābj aiz čupra, lai neizraujas – ar katru nākamo soli Māris pie sevis darāmo atkārtoja kā mantru.
Straujš tvēriens, kaķene pat nepaspēja ieņerkstēties, kad jau bija glābēja rokās. Izdevās!
Kā meksikāņu seriālā
Pie ūdenstorņa, riepām švirkstot, strauji piebrauca gaišpelēks “Volvo”, no automobiļa izlēca Mades saimniece un metās Mārim ap kaklu. Drusku samulsis no tik vētrainas pateicības, viņš ielika sievietes rokās būri, kurā skaļi un žēli ņaudēja izglābtā kaķene. Atkalsatikšanās notika kā meksikāņu seriālos – vienās prieka asarās.
Cerības vēl kādreiz redzēt savu Madi Terzenu mājās pamazām bija sarukušas. Tālrunis klusēja. Aiz muguras jau četras garas naktis un dienas, un pēkšņi zvans: “Brauciet pakaļ savam kaķītim!”
Ne mazāk aizkustināts par pazudušās “meitas” atgriešanos izskatījās arī Daces vīrs Arnis. Kā lai acis nekļūst mitras, ja saproti, ka visu šo laiku kaķis atradies tikai nepilna kilometra attālumā un ūdenstorņa balkons, kurā tupēja viņu Made, no mājas bija labi saredzams. Pat negribējās iztēloties, kas notiktu, ja ne vērīgi ļaudis un izveicīgs glābējs.
Kā viņa nokļuva ūdenstornī, sava versija ir būves īpašnieka SIA “Ķekavas nami” galvenajam inženierim Jānim Freibergam, kuram uzticētas atslēgas no ieejas durvīm.
Ūdenstornis jau sen kā nepildot savu pamata uzdevumu, taču tur uzstādīti datu pārraidītāji un nesen arī novērošanas kamera, tāpēc ik pa laikam ierodas personāls, kas pārbauda ierīces, vai arī Tūrisma informācijas centra ļaudis, kad kādam ciemiņam vēlas parādīt Ķekavas panorāmu no novada augstākā punkta.
Visticamāk, kaķene iespruka tornī brīdī, kad smagās metāla durvis bija palikušas pusvirus.
Glābjamo netrūkst
Made ir ne pirmais, ne pēdējais kaķis, kurš iekūlies nepatikšanās, un Mārim vai citiem patversmes “Mežavairogi” ļaudīm viņus nākas glābt.
Nesen Valdlaučos viens minka gluži kā medu pārēdies Vinnijs Pūks bija iesprūdis vecā ūdenscaurulē, no kuras rēgojusies tikai kaķa pēcpuse – netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ, un vēl tā satrakojies, ka jāšpricē nomierinošas zāles, citādi nevar roku pielikt.
Ne vienmēr glābšana ir vajadzīga. Zvana no Bauskas, ka mežā atraduši pamestus suņukus, lai braucot pakaļ. Kādi kucēni! Tikai uzmetot aci, Mārim uzreiz skaidrs, ka tie ir sprigani lapsēni, kas atņemti mammai, un turpmākā dzīve viņiem būs jāpavada krātiņā.
Dusmojas patversmes ļaudis uz šādiem zvanītājiem – viltus glābējiem, jo viņu dēļ tik daudziem savvaļas dzīvniekiem tiek atņemtas īstās mājas un brīvība.
Pa dažādiem ceļiem līdz “Mežavairogiem” ik gadu nonāk ap simts un vairāk kaķu un suņu. Lielākoties cilvēku bezatbildības vai nežēlības dēļ.
Patversmes darbiniekus nekas vairs nespēj izbrīnīt, ja ir pieredzēti tādi midzeņi kā, piemēram, Rumbulas dārziņos ar vairāk nekā pussimtu nobadinātiem suņiem, Saulkrastos – ar 40 suņiem, tepat Ķekavas pusē vairāku desmitu kaķu bars, ap simts balto žurku kādā Salaspils pašvaldības kopmītnes dzīvoklī un tā tālāk.
Ar iemidzināšanu patversme nesteidzas, normāliem, veseliem kaķiem dzīve turpinās kolonijā, suņus pieradina pie cilvēka, apmāca un cenšas tiem atrast labus saimniekus. Pieaugušiem minkām uz īstām mājām nav lielu cerību, suņiem – var paveikties.
Viens no veiksminiekiem tagad dzīvo pie Māra. Tā ir Emī, kuru viņš izpirka no ķēdes suņa likteņa. Vērīgi kaimiņi bija apžēlojušies par nelaimīgo kucīti un piezvanījuši Pārtikas un veterinārajam dienestam.
Nebija ierēdņu spēkos atbrīvot viņu no šādas dzīves, taču sludinājumu feisbukā ievietoja gan. Māris aiztraucies uz Daugavpili un jau nākamajā dienā vedis Emī uz viņas jaunajām mājām.
Ko darīt, ja pazudis mīļdzīvnieks?
1. Zvaniet jūsu pašvaldības policijai un pastāstiet, kad un kurā apkārtnē mājdzīvnieks pazudis.
2. Zvaniet tuvākajai dzīvnieku patversmei un jautājiet, vai nav ievests jūsu mīlulis, atstājiet savu tālruņa numuru gadījumam, ja viņu tur nogādās.
3. Izstaigājiet tuvāko apkārtni, saucot dzīvnieka vārdu un pievēršot uzmanību vietām, kur, piemēram, izbijies kaķis varētu būt ielīdis.
4. Pastāstiet kaimiņiem par notikušo un izjautājiet, vai nav redzējuši jūsu mīluli.
5. Izlīmējiet lapiņas ar dzīvnieka fotogrāfiju, informāciju, kad un kur tas pazudis, kādas ir tā īpašās pazīmes, vietās, kur vairāk apgrozās cilvēki (sludinājumu stendi, tirdzniecības vietas, sabiedriskā transporta pieturas u. c.), un savu tālruņa numuru.
6. Ievietojiet sludinājumu par pazudušo dzīvnieku bezmaksas sludinājumu portālā “dzīvniekupolicija.lv”, “ss.lv” un savās feisbuka, “draugiem.lv”, instagrama vietnēs, kā arī draugu u. c. grupās.
Avots: Dzīvnieku patversme “Mežavairogi”
Vērtīgi padomi, ja suns baidās no uguņošanas
Kinologa Ivo Svennes padomi, lai jūsu mīlulim šie nebūtu pēdējie svētki
Gadumijas uguņošanas prieks var pārvērsties raizēs un pat bēdās, ja laikus nepadomāsit par sava mājdzīvnieka drošību.
Cik nav dzirdēts stāstu par salūta laikā izbēgušiem suņiem, kas nav atgriezušies mājās, labākajā gadījumā nonākot patversmē, sliktākajā… Ko darīt, lai jaunais gads jūsu draugam nekļūtu par pēdējo viņa dzīvē, iesaka kinologs Ivo Svenne.
1. Daba suņiem iedevusi labu palaišanas mehānismu, bet bremzēšana tiem iedarbojas, tikai panākot mērķi, savukārt baiļu gadījumā dzīvnieks iemetas tumšā stūrī vai apstājas spēku izsīkuma dēļ. Kaķiem ir citādi, ja nobīstas – spudūc – nozūd tuvākajā slēptuvē, tāpēc, manā skatījumā, izbailēs tie vairāk paliek māju tuvumā.
2. Ja jūsu suns baidās no salūta, uguņošanas laikā noteikti palieciet kopā ar viņu, lai nomierinātu. Pats esiet mierīgs, turiet dzīvnieku sev tuvumā, vēlams, īsā, brīvā pavadiņā, daudz neglāstiet un nerunājiet, pietiks ar “mierā” un vieglu rokas kustību, lai viņš justos droši.
Žēlošana – ai, nabadziņš, nebaidies – nederēs, jo suns to var uztvert par cilvēka nedrošību. Jo mierīgāka būs jūsu intonācija un kustības, jo arī suns uzvedīsies mierīgāk.
3. Pie trokšņiem suni var mēģināt pieradināt – sākumā pa lielāku gabalu šaujot plaukšķenes un tūlīt pat viņu uzmundrinot ar uzslavu, gardumu vai iemīļotu rotaļlietu. Ar laiku dzīvnieku troksnis vairs neuztrauks, šauj kaut vai ar kalašņikovu, viņš skatīsies jums acīs un gaidīs savu balvu.
4. Visi suņi raksturā nav līderi – viena daļa no jebkura kairinājuma nevis bēgs, bet paliks uz vietas, sakot – te ir mana vieta, esmu galvenais, savukārt citi savam saimniekam teiks – sargā mani! Suns ir kā cilvēka ekrāniņš.
